Subscribe to continue reading
Subscribe to get access to the rest of this post and other subscriber-only content.
Paliekošā saite
Komentāri ir izslēgtiTrīsgade
“Vakar sajutos slikti. Bija norunāts, ka savu vienīgo brīvdienu pavadīšu pie čoma, uzcepsim, iedzersim, parunāsim, bet, pēc 5 dienām pie stūres, sapratu, ka vēl 50 minūtes būs par daudz. Jutos nelāgi. Pārbraucu mājās un ar vaidu ievēlos gultā. Zinu, ka mans draugs, pie kura taisījos ciemos, būtu parūpējies par mani no sirds, bet ir tik labi saņemt neviltotu aprūpi mo sava namsaimnieka, kura mājā tu dzīvo! Viņam ir patiesa motivācija – nepazaudēt īrnieku! Jau sen jūtos labi, bet ļauju domāt, ka briesmas pastāv. Beidzot man ir īsta brīvdiena!”
Ar šādu tekstu Facebook es atsāku savu novērojumu pierakstus internetā. 09/05/2021
Šis man ir 11. gads Anglijā. Pa šo laiku ir noticis daudz visa kā (Nezināju, kā pareizi rakstīt -viss kaut kas, visskas, viskautkas, utt.) Par valodu runājot, jāatzīst, ka nākas savas domas tulkot no angļu uz latviešu valodu. Tā nu esmu sasniedzis pieauguša koka pārstādīšanas procesa stāvokli – vecās saknes ir apcirstas, bet jaunas negrib ieaugties. Ikdienā pat lamājos angliski, izņemot brīžus, kad kautkas (kaut kas?) notiek negaidīti, jo tad izrādās, ka esmu dzimis PSRS, kas ir iekodēts mugurkaulā, kaut kur (kautkur?) zem lāpstiņām. Skat. Video Nr1 šai vietā – izdomāšu kā pievienot.
2013-2019 gadam darbojos dārzkopības biznesā. Par dārznieku sevi neuzskatu, bet nācās iemācīties daudz. Galvenokārt, lai runātu ar klientu par augiem, nevis lai augus glābtu vai audzētu, jo tie aug paši un dažādas likstas ir novēršamas pēc Pareto likuma – 20% piepūles rada 80% rezultāta. Lai sasniegtu 100% rezultātu, nāksies iztērēt neganti daudz enerģijas.
Tā nu es migloju slimos augus ar ziepjūdeni un 80% rezultativitātes bija gana, lai uzturētu reputāciju, bet, neveiksmīgajiem 20% klientiem stāstīju par augu dzīves ciklu un un skumji dungoju dziesmiņu “The Circle of Life” no Disneja “Karalis Lauva” multenes.
Ir pagājuši 2 gadi kopš neesmu darbojies svešā dārzā. Joprojām saņemu 5-7 zvanus dienā (sezonā) ar lūgumu atbraukt un sastādīt tāmi vēlamajiem darbiem. Neatsaku, bet aizbildinos ar aizņemtību un piedāvāju pierakstu pēc 3-4 mēnešiem. Pagaidām negatīvu atsauksmju internetā nav, bet, joprojām esmu pirmais sarakstā, ja iegooglēsit “Portsmouth gardener”.
Dārzniekošanas dzīves posmam veltīšu atsevišķu ierakstu, kurā apkopoti gan smieklīgie gan bēdīgie notikumi ar klientiem un viņu augiem.
Jau otro gadu esmu “delivery driver”, jebšu – kurjers, kas piegādā visu, kas lielāks par maizes klaipu. Joprojām galvenais ir darbs ar klientu, bet fiziski smagā sūtījumu pārvietošana ir tikai bonuss no mana skata punkta.
Tas, ka manā FB draugu sarakstā angļu ir tikpat cik latviešu, rada emocionālas neērtības ierakstu publicēšanai. Tādēļ turpināšu detalizētu piedzīvojumu izklāstu šeit, bet FB tikai informēšu par jaunu ierakstu ar nelieliem “traileriem” kā tas pieņemts kino industrijā.
No privātās dzīves – esmu 3X vectēvs, kuram ir epizodiska loma bērnu un mazbērnu attīstībā. Bez pamatota iemesla lepojos par viņu sasniegumiem un ceru, ka reiz spēšu sniegt lielāku atbalstu.
Paldies, ka izlasījāt līdz galam – turpmāk rakstīšu bieži!
Paliekošā saite
1 komentārs
Varētu būt pagājuši kādi 5-6 gadi kopš pēdējā ieraksta. Iesākumā gribēju veikt atjauninājumus reizi gadā, bet noslinkoju vai nebija iedvesmas tajos brīžos, kad bija vēlēšanās ko ierakstīt. Tā man gadījās 5. klasē VĻKJS 30 gadadienas Rīgas 4. vidusskolā, kad vienu dienu nobastoju, bet pēc tam bija bail rādīties. Tā nu veselu mēnesi godprātīgi no rītiem cēlos, it kā gāju uz skolu, bet patiesībā devos uz Rīgas Zoo un Bērnu pasauli. Pamācošas šķiet atmiņas, kā es sev liku divniekus dienasgrāmatā un rakstīju piezīmes par savu uzvedību. Mūsdienu psihoterapeitiem noteikti būtu cits viedoklis, nekā manai vecaimammai ar žagariem rokās, kad tas viss nāca gaismā! 😀
Labi, ko nu tur daudz par tālo pagātni… Nebūtu godīgi turpināt šo blogu – drīzāk tam būtu jābūt tādam kā seekwell, jebšu “Trīs musketieri, 20 gadus vēlāk” . Šis būs tāds kā sasaistošais ieraksts, kurā mēģināšu īsumā aprakstīt kas un kā noticis pa šo laiku.
Pēdējais ieraksts notika tādā kā dzīves epizodes apogejā – farmācijas rūpnīcā, pēc traumas, kuru guvu darba vietā, es saņēmu vērā ņemamu kompensāciju, ap 8 tūkstošiem mārciņu. Tiesa, tas notika tikai pēc daudziem mēnešiem, kuru laikā man nemaksāja ne algu ne slimības lapu, bet, tā kā es izturējos draudzīgi un diplomātiski ar darba devēju, ieguvu daudzus paaugstinājumus un bonusus. Uz mirkli šķita, ka dzīve ir nokārtojusies, bet atkal biju viens. Tā nu dzīve saveda kopā ar sievieti no pilsētas Anglijas pašos dienvidos – Portsmouth. Es pametu visu, kas man bija un devos šurp, jauna piepildījuma meklējumos. Nekas prātīgs sirdslietu jomā nesanāca, bet te nu es biju – šoreiz nevis ar koferīti, bet ar VW Šarānu, pilnu ar drazu, ar kuru biju apaudzis. Tā nu sāku visu no sākuma. Ne nu gluži no nulles, kā pirmajā reizē, jo neveiksmīgais romāns atnesa manu pirmo klientu dārzkopībā. Rezultātā, pēdējo 5 gadu laikā, esmu uzbūvējis sev mazu impēriju un esmu samērā labi zināms dārznieks noteiktā pilsētas daļā. Vairāk par manu profesionālo rosību uzzināsiet, ja iegoogleesiet – Southsea gardener – un turpat, pirmajā lapā vajadzētu būt manam vārdam.
Pirms daudziem gadiem izdzēsos arī no draugiem. Ja nu ļoti vēlaties sekot manām ikdienas gaitām, tad sameklējiet iekš feisbuka Oskar Gardener – tur arī dažas bildes un informācija, kas paredzēta maniem draugiem/klientiem. FB rakstu pārsvarā angliski, vai ar subtitriem latviešu valodā.
Es negribu apsolīt, ka turpmāk dikti rakstīšu šeit, bet vēl pāris ieraksti noteikti būs. Viens par sava biznesa uzsākšanu un otrs par sadzīvi, attiecībām ar klientiem un visu jautro, kas sakrājies.
Es tiešām brīnīšos, ja kāds vēl šo ierakstu atradīs un atsauksies – es pats ar lielām grūtībām atradu šo vietu un atguvu pieeeju pēc garas skaidrošanās, jo neatceros inbox e-pasta paroli, kuru šeit biju uzrādījis 😀
Priecāšos, ja iekomentēsiet kaut smaidiņu, ja izlasīsiet šo ierakstu 😀
Oskars
Paliekošā saite
5 komentāri
Nu, ko – mana pieredze dažādās dzīves jomās vēršas plašumā.
Aktuālākais notikums ir tas, ka darbā uz kājas uzkrita 140 kg smaga muca. Trāpīja pa celi un nu jau otro nedēļu esmu uz slimības lapas. Ārstēšanas jomā valda attieksme – pats sadzīs un, protams, ka paracetamols. Nu jau kļūst interesanti – vai vispār ir kāda slimība pret kuru to neizraksta?!
Tagad nevaru saprast – vai nu nedzīst vai paracetamols neiedarbojas (kā vienmēr) Kliboju šurpu turpu, mājās nosēdēt nespēju, bet daudz staigāt arī ne! Darba kolēģi kūda uz kompensācijas pieprasīšanu, jo tā bija tehniska kļūme un cita darbinieka nolaidības rezultāts, par kuru viennozīmīgi ir atbildīgs darba devējs. Jāpadomā, kas būtu labāk. Kompensāciju var pieprasīt 3 gadu laikā pēc negadījuma. Varbūt ļaut lai viņi par mani dikti rūpējas? Jebkurā gadījumā – strādātājs pagaidām neesmu.
Tad nu atliek pēdējais prieciņš – pavizināties ar auto. Pēdējā laikā gan tajā ir iemeties kāds poltergeists – ik pa brīdim izšauj vienu drošinātāju. Pirmajā reizē, kad nezināju kas par vainu, biju mājupceļā no Londonas. Šeit ir tādi paši auto palīdzības klubi kā Latvijā LAMB un SOS, tikai saucas AA un RAC. Es godprātīgi maksāju 7 mārciņas mēnesī par drošības sajūtu, ka tad, ja kas uz ceļa atgadīsies, atbrauks superspeciālisti (kādi attēloti viņu reklāmās) ar kosmosa tehnoloģiju aprīkojumu (kāds aprakstīts viņu reklāmas žurnālos) un visu aši savedīs kārtībā, jo viņi salabojot 90% no automobiļiem turpat notikuma vietā (atkal no reklāmas). Sēžu M1 maģistrāles malā un mēģinu sazvanīt savus glābējus. Pirms tieku savienots, noklausos virkni norādījumu, kas jāievēro drošības apsvērumu dēļ. Pirmais – vēlams izkāpt no mašīnas un paiet no tas kādus 50 metrus un pārkāpt pari apmales barjerai. Nē – tas man nepatīk, jo ārā līst! Otrais – ja nevari izkāpt, tad jāpārvācas uz blakussēdētāja sēdekli un visiem jāpaliek piesprādzētiem. Ar to nav problēmu. Beidzot tieku savienots ar kundzīti, kura apsolās pēc iespējas drīzāk atsūtīt mašīnu. Pēc brīža parādās Highway Officer, kura neveiksmīgi grib mūs tomēr izdabūt laukā no mašīnas un pieprasa konkrētu laiku kad atbrauks AA, bet neko no tā visa nedabon. Pēc pusotras stundas piebrauc pelēks nošmurcis vilcējs. Ne miņas no koši dzeltenā superauto! Man paskaidro, ka mūs aizvilks līdz tuvākajam “services” (Stāvlaukums šosejas malā ar degvielas uzpildes staciju, veikalu un ātrajām ēstuvēm) un tur mēģinās tikt skaidrībā. Visas aktivitātes beidzas ar to, ka tiek iepūsts ēteris gaisa filtrā, mašīna ierēcas un apklust. Viņš secina, ka degvielas sūknis ir pagalam un ka mašīna jāvelk mājās. Tiesa – to darīšot kāds cits auto, kuru esot jāgaida. Zvanīšana uz AA nepalīdz, jo visi esot baigi “busy” un meistars noteikti zina ko dara. Kad iepīkstos par diagnostikas iekārtām no reklāmas un vēlmi sagaidīt tādu auto, saņemu vien izvairīgas atrunas. Gaidam stāvlaukumā vēl 3,5 stundas un beigās atbrauc tas pats nošņurkušais onkulītis ar to pašu auto. Nu jau sāku dusmoties, bet viņš paskaidro, ka lielākā daļa no AA recovery mašīnām ir vietējie apakšuzņēmēji, kuri saņemot tik niecīgu samaksu, ka nevar un negrib atļauties modernu tehniku un vienmēr dod priekšroku vietējiem klientiem. Tā tas noticis arī šoreiz. Vēlreiz prasu lai pārbauda vismaz drošinātājus, bet viņš tik krāmē manu šarānu uz sava vilcēja un pošas ceļā. Viskaitinošākais ir fakts, ka beigās tiešām vainīgs izrādījās drošinātājs! Protams, ka varēju raut visus laukā un mēģināt ko sariktēt, bet auto lietās nejūtos diži gudrs, pie kam drošinātājs vizuāli esot bijis ok un es to tāpat uz aci nebūtu varejis noteikt, bet ar mazmazītiņu aparātiņu no ebay par 30 marciņām gan!
Fui, kada sūkstīšanās sanāca! Bet – pieredze paliek pieredze!
Visādi citādi lēnām no bezdarbības sāku domāt par dzīves parmaiņām. Nezinu kādas tās atkal būs, bet gan jau jūs par tām uzzināsiet!
Tagad atliek gaidīt piektdienu un skatīties kontā – kāda šeit ir samaksa par slimošanu.
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Pēc nedēļas:
Par slimības laiku man maksā 75 mārciņas nedēļā. Tieši tikpat, cik saņemtu tad, ja būtu saaukstējies. Darba devējs pats iesaka vērsties pie juristiem lai piedzītu kompensāciju no uzņēmuma apdrošinātājiem. Dīvaini viņiem te viss.
Paliekošā saite
2 komentāri
Nu, kā ir? Sagaidījāt?!
Strādājošam cilvēkam pieklājas arī atpūsties. Neesmu daudz dzirdējis, ka Anglijā maksātu par neko nedarīšanu, tādēļ nākas strādāt, bet – ja strādā, tad ir arī jaatpūšas. Angļi to dara visdažādākajos veidos – sākot ar čurāšanu uz Brīvības pieminekļa Latvijā, beidzot ar zivju ķeršanu ar āķiem bez atskabargām un tūlītēju laišanu vaļā.
Jau sen darba kolēģi solīja paņemt mani līdzi uz copi, bet tikai tagad laikam atzina par gana savējo esam lai pavadītu kopā arī brīvo laiku. No makšķerēšanas instrumentiem man līdzi vien tuvējos krūmos nogriežama kārklu vica un no Latvijas atvestais, mazais tūrista izdzīvošanas komplektiņš ar dažiem āķiem, bēdīgu auklu un smieklīgu pludiņu. Visu darba dienu pārējie kolēģi apsmej tos, kuri mani nolēmuši ņemt līdzi makšķerēt, sak – uzmanieties, austrumeiropieši, ja nevar apēst noķerto zivi, var ķerties pie jums pašiem un gardu muti apēst turpat uz vietas! No man zināmajiem angļiem (kuru ir daudz) neviens nezin vietu, kur varētu noķerto zivi paturēt, kaut vai par papildus samaksu. Daži ir dzirdējuši, ka kas tāds esot iespējams makšķerējot jūrā, bet dīķos tā legāli nevarot darīt. Par to, ka ir neizpratne – kadēļ tas vispār jādara, jo zivi taču varot apēst “Fish&Chips” iestādījumos, nerunāsim.
Pēc darba iebraucu pakaļ kolēģiem un dodamies uz netālu golfa laukumu, kurā ir arī karpu dīķis.
Mani makšķerēšanas piederumi tiek izsmieti un tiek piešķirta ĻOTI kvalitatīvs makšķerkāts ar Shimano spoli un MILZĪGA kaste ar pribambasiem. Lūru, kādu aprīkojumu pielietos spečuki un, man par pārsteigumu, visi uzliek slīdošo pludiņu, kuram pie pamatnes no abam pusēm divi viegli atsvariņi un tad āķis… izrādās, ka šeit karpu dīķos ēsma tiek peldināta pa virsu.
Uz āķa baltmaizes garoziņa. Un tas ir viss!
Es, savukārt, nolemju, ka ķeršu kā no bērnu dienām ierasts – ar ēsmu zem ūdens līmeņa. Kolēģi parausta plecus un nosaka, ka tā karpu noķert nevarot. Kādu brīdi sēžam ar vienādiem rezultātiem – pareizāk sakot – to neesamību, bet tad šie sāk vilkt laukā tādas uz 2-3kg Ko dara latvietis šādos gadījumos? Pareizi – izvelk no somas Bauskas alu un pacienā biedrus. Visi atzīst par gana labu esam un šausmās vēro, kā es savu ēsmu apslacinu ar alu. Pēc brīža pludiņš atdzīvojas un sāk lēkāt kā traks, bet maizes bumbuli safanojušās zivis pamanās nopluinīt pirms izvilkšanas. Nu, ko lai dara, ja nekad neesmu makšķerējos ar saliektu lāpāmadatu? Nu ir kārta angļiem izmēģināt alu uz savām garozām. Sāk nākt 3-4kg smagi kukaiņi. Kaut arī es pamanos izvilkt vien pāris neveiklus mazuļus, no kuriem viens vispār netīšām aizķērās aiz spuras, reputāciju izdevās nosargāt, jo kaut ko tādu neviens nekad šeit nebija darījis (pieticīgi noklusēju, ka es arī nē). Mājās braucot tieku cītīgi izprašņāts, ko vēl mēs lejam uz ēsmas. Stāstu visādas muļķības un knapi valdos vērojot, kā viens pat pieraksta. Tomātu sula, kefīrs un siera mērce bija cik necik ticamie paņēmieni
Beigās tieku uzaicināts uz regulāru pasēdēšanu krogū, par kuru līdz šim nebiju pat dzirdējis. Nākamajā dienā angļi no citām maiņām nāk smelties makšķerēsanas gudrības, jo leģenda ir dzimusi
Runājot par citiem izklaides veidiem, tomēr šķiet, ka viņi ir vairāk mājās sēdētāji. Viens visu vasaru taisa koka grīdu pagalmā, cits būvē “shed” (būdiņa dārza instrumentu glabāšanai) vai taisa kādā istabā remontu. Tīri jocīgi, jo redzu, ka neviens no viņiem neņem arī visrsstundas, kas varētu liecināt par piesātinātu brīvā laika piepildījumu.
Pats pa to laiku turpinu regulāri braukāt uz “carboot sales” tirdziņiem, kur svaigā gaisā pētu iespējami vajadzīgās mantas. Vienā no tādām reizēm nopirku gleznu ar magoņu lauku. Glezna kā glezna, par kuru samaksāju 3 mārciņas. Atbraucot mājās aiz ziņkāres ielienu internetā papētīt ko par mākslinieku Benolt. Izrādās, ka viņā gleznas tiek uzpirktas par 350-600 mārciņām. Vietējā laikraksta pirmajā lapā ziņa, ka kāda kundze vasaras svētdienas tirdziņā nopirkusi vāzi par 1 mārciņu un izsolē tā pārdota par 36 000,-
Dīvaina tā Anglija, bet joprojām man tā patīk arvien vairāk!
Varbūt kādreiz vēl…
Paliekošā saite
6 komentāri
Sveiki!
Saņemu daudz jautājumu par to, kas te īsti notiek. Lielāko daļu paši noteikti jau esat redzējuši Youtube, ja nē, tad ierakstiet – riots.
Riot tulkojas kā sacelšanās vai dumpis. Patiesībā neko vairāk kā vandālismu šeit neredzu. Pusaudžu bandas salīdzinoši netraucēti laupa un demolē. Policija vēsā angļu mierā bakstās. Kā jau vecam mentam, man tomēr ir šāda tāda izpratne par masu nekārtību savaldīšanas teorijām. Šeit netiek pielietota neviena no klasiskajām apspiešanas metodēm. Reizēm ir sajūta, ka kāds ar gudru domu ir izplānojis maksimālus zaudējumus, kurus vēlāk varētu labot par nodokļu maksātāju naudu un pie viena pieprasīt papildus budžetu policijai. Kā lai savādāk uztver ziņu, ka tikai šodien – ceturtajā grautiņu dienā policijas vadība ar valdību apsvērusi iespēju lietot ūdens lielgabalus? Saskaņā ar 1886 aktu, visi vandālisma zaudējumi ir jāatlīdzina policijai – tātad nodokļu maksātājiem. Tas nozīmē, ka apdrošināšanas kompānijām ir garantēti līdzekļi šādām situācijām. No malas vērojot rodas sajūta, ka tad, ja nekas netiks darīts, ir liela iespēja ka sāksies vēl liekāks tracis. Visi pazīstamie angļi ir dusmīgi pa nopietnam. Galvenokārt tādēļ, ka atceltas nozīmīgas futbola spēles.
Mūsu mazo miestiņu pagaidām grautiņi nav skāruši, bet jāatzīst, ka tieši policija pamanās saniknot cilvēkus arī šeit. Kā lai savādāk izskaidro faktu, ka diennakts pārtikas lielveikalā pēkšņi tiek paziņots, ka jānoliek zemē groziņi un jādodas ārā bez iepirkumiem? Un tas notiek musulmaņu svētku Ramadan laikā, kad viņi ēd tikai naktīs! Strādnieki pēc vakara maiņas palika bez maizes kukuļa. Ko jūsuprāt var sagaidīt šādā gadījumā? Labi – var aizslēgt veikalu apkalpojot iekšā esošos un nelaižot jaunus… visi saprastu, bet šādi, kad jau esi apostījis dienišķo desu un siekalu dziedzeri jau šancē uz pilniem apgriezieniem – nebrīnītos, ja kāds ar ķieģeli ielaistu pa stikliem. Un tā tas parasti arī sākas.
Ziņās tiko stāsta, ka indieši un turki apvienojušies lai aizsargātu savus veikalus ar beisbolenēm un citiem sitamajiem. Šie kvartāli esot palikuši neskarti. Nezinu – kaut kā greizi te viss notiek… vai arī – baigi gudri.
Cerams, ka tas viss drīz beigsies un būs vajadzīgi strādnieki lai sakoptu un atjaunotu visu pirms Olimpiskajām spēlēm…
Paliekošā saite
Komentāri ir izslēgtiGrautiņi Anglijā
Next page »
Oskars Tutiņš 