Ievads

16 martā, 2010 at 14:37 (Anglija 2010)

Man ir 40 gadi. Visu muuzhu Latvijaa esmu straadaajis par lielaaku vai mazaaku priekshniecinju mārketinga jomā. Esmu mācījies par kriminālekspertu un par medmāsu, bet strādājis šais jomās neesmu. Pašam šķiet, ka rokas un galva ir pareizajās vietās.

Var jau buut, ka taa ir kaada vecuma kriize vai vienkaarshi taas sakritiiba ar globaalo finanshu bedri, tachu peedeejais gads Latvijaa nepadevaas diez ko veiksmiigs. Iespeejams, ka pats laagaa nesapratu ar ko veelos nodarboties, bet varbuut vienkaarshi neizdevaas atrast darbu. Kaadu dienu pagalmaa iebrauca Latvenergo un atsleedza elektriibu. Tik taalu nu es biju ticis. Veesaa mieraa un klusumaa 3 dienas paardomaaju dziivi un secinaaju, ka pienaacis laiks ko mainiit kardinaali. Vairaaki pazinjas jau sen aicinaaja doties uz Angliju, veel jo vairaak taadeelj, ka sameeraa briivi runaaju, rakstu un lasu angliski. Peec dazhaam dienaam man jau bija rezerveeta biljete un daudz dazhaadu iedroshinaajumu un uzmundrinaajumu darba sakaraa. Arii dziivesvieta un soliijums, ka nenomirshu badaa. Gjimene bez liekiem vaardiem leemumu atbalstiija.

Ierados ar vienu rokas bagaazhas koferiiti, kuraa bija biibele, kilograms rupjaas saals, kuru paluudza atvest, divi bloki cigareshu, 7paari zekju, tikpat apenju un dazhaadu kreklu. Kabataa – 100 maarcinjas. Viss.

Turpmaak centiishos vismaz paaris reizhu nedeeljaa aprakstiit sajuutas, noveerojumus un plaanus. Ja kaadam noderees kaut viens teikums – tas jau buus skaisti!