Pūpolsvētdiena

28 martā, 2010 at 17:31 (Anglija 2010) (, , , )

Apaļš kā pūpols! Interesants novēlējums onkulim ar lieko svaru! 
Ir atkal svētdiena un pieņemiet kā faktu, ka svētdienās runāšu par saviem baznīcas apmeklējumiem.
Šodien biju uz Sv. Pētera baznīcu Stapenhilā. http://www.stpetersstapenhill.org.uk/


Stapenhila – tas ir pārsvarā angļu apdzīvots guļamrajons otrpus Trentas upei. Rīgas mērogos – tāda kā Mārupe.
Arī šoreiz nesapratu, kas tā īsti bija par konfesiju, taču tā noteikti nebija tā pati, kas baznīcā pilsētas centrā, kur biju pagājušajā nedēļā. Cilvēku skaits ievērojami lielāks (ap 50), bet jauniešu nav arī šeit. Samērā izbrīnīti ļaudis par svešinieku arī šoreiz, taču tāpat nāk klāt, sniedz roku un vaicā vai palikšu uz dievkalpojumu. Pienāk arī mācītājs un interesējas no kurienes esmu. Kad pastāstu, ka no Latvijas un jūtos piederīgs pareizticīgajiem, tas nedaudz tā kā atkāpjas, taču varbūt pie vainas bija mani brokastu siera salāti ar krietnu ķiploku piesitienu 

Atskan mūzika un visi pieceļas. Iesoļo četri dziedātāji zili baltos paltrakos. Arī šeit draudzi uzrunā sāniski, taču tas ir pavecāks kungs, kura dikcija ir tik perfekta, ka pat aizmirstu, ka viņš runā angliski. Padziedam. Dziesmu melodijas ir tiešām ļoti skaistas un dzied visi. Akustika fantastiska un nepamet sajūta, ka Dievs ir klāt un viņam prieks. Pēc brīža citā kancelē, ar seju pret draudzi uzkāpj pilsonis uzvalkā ar dzeltenu šlipsi un sāk iztirzāt krustā sišanas aspektus. Taču šī jau ir angļu valoda, kuru dzirdu ikdienā un no kuras pusi nesaprotu. Padziedam vēl mazliet un tagad no draudzes vidus iznāk kundzīte un kāpj vēl citā kancelē, ko rotā sudraba ērglis, kura izplestajos spārnos iestiprināta Bībele.

Tik izteiksmīgu, dzidru un maigu balsi goda vārds nebiju dzirdējis. Viņas izpildījumā teksts atdzīvojās un pārņēma milzīgas skumjas. Kad viņa beidza lasīt fragmentu par krustā sišanu, tiešām bija sajūta, ka nomiris kāds ļoti tuvs cilvēks. Pēc tam ceturtajā kancelē uzkāpa mācītājs, ar kuru tiku runājis ienākot. Šis un tas par draudzes vēlēšanām un lēmumu svarīgumu. Pēc tam atkal smuki padziedājām un sākās grēksūdze, ticības apliecinājums un vakarēdiens. Mācītājs no sākuma to nobaudīja pats ar diviem onkuliņiem, kuri turpmāk, katrs ar savu kausu, deva pārējiem vīnu, bet mācītājs dalīja maizi. Pie tam – nevis ierastās baltās ripiņas, bet mazos gabaliņos sagrieztu baltmaizi. Pēc tam tie apstaigāja visus, kas acīmredzot nevar aiziet līdz altārim un sniedza tiem vakarēdienu turpat baznīcas solos.

Nobeigumā, kā parasti – ejiet ar mieru un kalpojiet tam Kungam.

Galvenās atšķirības – nav svētbilžu, vien milzīga vitrāža visas sienas augstumā aiz altāra ar kādiem 10 svētajiem, Jēzu un eņģeli. Nekur nav krustā sista Pestītāja. Mācītāji tādos parastos uzvalkos ar shlipsēm un adītās krāsainās vestēs.

Kopumā ņemot pārsteidzoši bija tas, ka šeit sapratu daudzas lietas daudz labāk, nekā klausoties sprediķus  latviski. Iespējams, ka sāk darboties skumjas pēc mājām un skumjam vieglāk ir uztvert visu, par ko tiek runāts ciešanu laikā.

Izejot laukā ir patiešām tāda tīra un gaiša sajūta.