Pastaiga
Man jau no pirmās reizes iepatikās pastaigas pa parku. Te tomēr ir tāda sava publika. Pirmkārt visi sveicinās. Gan suņotāji, gan skrējēji. Sveicināšanās gan tāda interesanta. Pamatā, jebkurā dzīves situācijā, īstens brits tev vaicās – “Are You allright?”. Latviski to var tulkot – “Vai ar Tevi viss kārtībā?”.
Šeit tas tiek izmantots dažādos locījumos un saīsinājumos, sākot ar “bu-bu-bu-ai?!” un beidzot ar literāri pilnu tekstu. Un tad nu domā, ko atbildēt. Ja veikalā pienāk klāt pārdevējs un tā pavaicā, tad skaidrs, ka esi aizdomājies pie kāda plaukta vai izskaties aizdomīgs. Principā jau viss kā Zadornova feļetonā vai Brat2 – Vai viņus tas interesē, vai ar mani viss kārtībā? Diez vai… vienkārši tā iegājies. Es spītīgi turpinu visiem uzsmaidīt ar “Morning!”. Good aī pazudis laika gaitā…
Pretimnākošs bulterjera saimnieks plati smaidīdams vaicā to pašu, kamēr tusnis osta manu kāju (uzpurņi te vēl nav izgudroti). Laikam neizskatās, ka viss būtu olrait. Un vēl atceroties, ka esmu Stafordšīras rajonā, no kurienes tie trakie terjeri cēlušies…
Taču man vienalga patīk pastaigāt pa parku!
Šodien nolēmu izpētīt vienu vietu, kura no tilta redzama. Kaut kāda mājele un vārti ar uzrakstu, ko pa gabalu nevar izlasīt. Ir 7.30 no rīta un dodos turp. Uzraksts pie ieejas krūmos liecina, ka te nu beidzot ir kas ievērības cienīgs.
The Burton Mail Centenary Woodland – Bez polša gudrs netiksi – ko tas nozīmē. (Starp citu – joprojām ni un ni!)
Vai nu tā ir Burtonas pasta gadsimta mežaine, vai arī Burtonas bruņinieka simtgades mežs.
Brienu iekšā – nu re – otra norāde jau šo to izskaidro:
Viss skaidrs – mežonīgais mežs, kas tiek saglabāts nākamajām paaudzēm, lai cilvēki zinātu, kā izskatās īsts mežs ar tā iemītniekiem. Dodos iekšā. Daudz baložu un citu putneļu. Ik pa brīdim šķiet ka ar acs kaktiņu redzu pa zaķim, bet varbūt tie ir kādi skrējējputni. Taka met līkumu un parādās jauns uzraksts
Makšķerēt aizliegts! Izbrīnīts meklēju, kur ar ko tādu varētu nodarboties, līdz beidzot pamanu nelielu, pārplūdušu peļķīti.
Nezinu – kādam ir jābūt fanātiķim lai censtos te makšķerēt, taču arī ticu, ka zīme nav bez iemesla.
Beidzot taka ved mežā. Esmu jau paspējis nobristies un tālāk šķiet, ka būs vēl trakāk. Bet mežs man ir jāredz! Varbūt varēs pasēņot rudenī?
Ejot pa taku zemapziņā kaut kas nešķiet lāgā. No virinātājiem nebaidos, bet te kaut kas nešķiet pareizi. beidzot – ieskatoties vērīgāk es saprotu:
Tad tāds ir mežonīgais mežs! Pat pedantiskajiem vāciešiem koki mežā nav izdresēti augt smukās strīpiņās! Vēlāk internetā atrodu info, ka mežs ir radīts 1998 gadā. Malači, protams, ka veltījuši pie pilsētas mazu stūrīti mežonīgajai dabai.
Un tad – beidzot! Atrodu pierādījumus, ka tas patiešām ir īsts mežonīgais mežs!
Īsta un neviltota izgāztuve, kas padara mūsu, Latvijas mežus par patiesiem savvaļas mežiem. Šaubu vairs nav – tātad te aug arī sēnes, jo sēņojot esmu gana daudz šādu objektu redzējis.
Brienu tālāk. Kājas jau slapjas un nu jau noderētu arī kāda asfalta strēmele. Un tad ieraugu ko pazīstamu. Aplokā ganās apskatei izlikti zvēri.
Zaļā pļavā ganās pusaugu gotiņas. Drīzāk – teliņi. Tā silti ap sirdi palika. Un bērniņiem ir iespēja parādīt, ka piens nenāk no ASDA vai TESCO (lasi – RIMI vai Maxima).
Tālumā redzu izeju no mežonīgā apvidus. Izbrienu līdz šim neredzētā rajonā. Katra piektā māja – bērnudārzs.
Laikam tādēļ pie parastajām mājām redzams uzraksts – NO BALL GAMES un lukturi aizrestoti pat baznīcai.
Aiz gara laika cilpojot ik pa brīdim nobildēju pa kādai mājai, lai būtu ar ko izpušķot stāstījumu.
Līdz pēkšņi – Stop Ser! Un vairs nekāds “vai Tev viss labi?!” Divas uzbudinātas kundzītes man prasa, kādēļ es esmu fotografējis lūk to māju. Es, sajūsmā par kārtējo iespēju parunāties ar britiem, stāstu, ka šajā rajonā esmu pirmo reizi un ka te viss tik interesanti, ka es tuurists un taa taalaak. Paraadaas veel paaris tantes, bet staav ap stuuri un jociigi veero. Izraadaas, ka es esot nofotografeejis beernudaarzu. Vai es saprotot ko tas nozīmē? Es raustu plecus. Tas nozīmējot to, ka es esot perverss tipiņš un tādus arestē policija. Es taisu lielas acis un smaidot ar ieinteresētību lūdzu lai pastāsta sīkāk. Tai pašā laikā drudžaini domāju – ja viņas jau policiju izsaukušas un tā tūlīt atbrauks, tad ko tie atradīs manā telefonā? Bildes ar padrūmu un mežonīgu mežu, govīm un bērnudārziem. Viss! Kādus vēl pierādījumus vajag? Visīstākais maniaks!
Turpinu skaidroties. stāstu, ka mani interesē atšķirīgā pieeja visiem bērnudārziem, kas uz ielas, bet šis izskatās visdrošākais bērniem, jo ir atsevišķa iebrauktuve un nav jāizlaiž tos uz ielas vai, pasarg Dievs, uz brauktuves. Un ka atšķirībā no citiem bērnudārziem mani apturēja un visu izskaidroja tikai šeit. Vai šis ir vissmalkākais Burtonas bērnudārzs? Pamazām atmosfēra atslābst un tante dod mājienu citām, ka viss kaartiibaa. Atvadamies, bet vēl kādu brīdi klausos vai nebrauc man pakaļ ar sirēnām. Lieki teikt, ka bildes izdzēšu.
Kaut kā vairs pastaigāties negribas un dodos mājās.
Šodien dzeru tikai ūdeni. Mazītiņš gavēnītis.
Nu, tad jau citreiz atkal… 
Oskars Tutiņš 