Lieldienas
Jā – tas nu reiz ir noticis – gan Kristus ir augšāmcēlies, gan es piedzēru pilnu vēderu…
Mierinu jau nu gan sevi ar domu, ka reizi mēnesī – tas nekas slikts nav, bet vienalga neliels kreņķis 
Sestdien pilsētu bija pārņēmusi iepirkšanās panika. Nav joka lieta – Lieldienās – veselu dienu, būs ciet lielveikali! Mums, savukārt, tas nozīmē, ka visas picas, dārzeņus un piena produktus, kam derīguma termiņš beidzas svētdien, varētu iegūt pa lēto. 4 reizes ejot uz veikalu tā arī nekādas baigās “haļavas” nesastopu. Toties redzu dzīvo rindu pie nocenoto preču stenda. Angļi, babaji un pārējie glīti stāv kā pie mauzoleja un sērīgi pavada ar acīm katru paciņu, kas aizceļo no plaukta uz priekšā stāvētāja ratiem. Nē – tas vairs nav tas – zudusi ir sajūta, ka esi bijis izmanīgs un trāpījis pareizajā laikā pareizajā vietā. Laikam tas arī bija par iemeslu, ka nemanot attapos pie dzērienu stenda. Vienīgais, ko varu ieteikt – nejauciet džinu ar alu! Ja vakara gaitā beidzas džins ar toniku – drošs paliek drošs – nedzeriet pat ūdeni!
Līdz ko tā smuki sasēžam, tā pie durvīm dzirdama zīmīga balss: “Vai Normundunkuli ciemos gaidījāt?” Es vēl paspēju iesauktie – “Nē!” , bet bija jau par vēlu. Te nu viņš stāvēja ar platu smaidu sejā, jaunu sintezatoru pie kājām un diviem svešiem maisiņiem padusē. To, ka veikalā gadījies paņemt svešus iepirkumu maisiņus viņš saprot samērā drīz, jo tajos nav spirta no poļu veikala. Cik tur tā darba – taksis klāt un jau pēc brīža Normundunkulis ir atpakaļ ar īsto maisiņu. Sintezators ir uzstutēts un sākas muzicēšana. Kādu laiku klausamies, cik lieliski skan demo ieraksti, bet tad man par lielu brīnumu Normundunkulis arī pats uzspēlē sižetu no “Ilgais ceļš kāpās” un “Zem priežu zariem” vai kā nu tur sauca to Čikāgas Piecīšu gabalu un vēl šo to.
Alus. Filmas beigas.
Lieldienu rīts. Pamostos ar svinīgu pienākuma apziņu un tai neatbilstošu šļauganu pašsajūtu. Taču jau pēc brīža samērā braši soļoju uz baznīcu. Lieldienās izlēmu aiziet uz to pašu, kur biju iepriekšējā svētdienā. Ieejot baznīcā ir skaidrs, ka šoreiz viss būs savādāk. Pilns ar cilvēkiem – lieliem un maziem. Pie ieejas saņemu divas A4 lapas, kurām uz katras abās pusēs uzrakstīts. “Amazing”, “Nonsense” un vēl kaut kas. Uz skatuves (nu, pēc tādas tas izskatījās) atrodas galds ar krēslu un lielais ekrāns. Padziedam un mācītājs pasauc priekšā jaunu ģimenīti. Puisis armijas formā, jaunkundze un apmēram pusgadīgs bēbis. Jaunkundze palasa šo to no bībeles, mācītājs paņem bēbi paceļ gaisā un visi applaudē. Ja sapratu pareizi, tad tas saucās mazuļa atrādīšana draudzei. Padziedam vēl mazliet. un pie galda apsēžas iepriekšējā reizē redzēts onkuliņš vārdā Karls. Tagad viņš ir sagatavojis faktus par Holivudu, tīģeriem – cilvēkēdājiem, mērkaķiem un ziloņa smadzenēm. Tagad jāliek lietā izsniegtās lapas. Karls pastāsta, ka Bolivudā uzņem vairāk filmas kā Holivudā. Tagad visi ceļ gaisā lapas ar savu viedokli:
Un tā tas turpinās kādas piecas reizes. Visi priecīgi.
Tad nāk jauns, neredzēts mācītājs un stāsta kāda ir atšķirība starp ticēšanu faktam, neziņu un šaubīšanos. Diezgan uzskatāmi. Protams, ka nonākam pie fakta par Kristus augšāmcelšanos. Padziedam. Man dikti jāžāvājas. Miegs gan nenāk, bet jāžāvājas līdz asarām. Mazliet kauns.
Beidzot visi tiek aicināti uz uzkodām baznīcas pagalmā. Izmantoju brīdi un notinos.
Plkst. 14.00 taču manis ierosinātais Burtonas latviešu Lieldienu tusiņš parkā! Paspēju stundiņu nosnausties. Olas, izrādās, jau vakardien satītas un ieliktas sīpolu mizās. Neviens nezin, vai tās vakar arī izvārītas. Zīlējam, griežam, bet beigās nākas upurēt vienu lai saprastu, ka tās tomēr ir jēlas. Sapakojam vēl dažas un novāram. Nu jau var doties uz parku. Par lielu pārsteigumu man pašam, ir savākušies ap 30 latviešu. Ik pa brīdim kāds atnāk un kāds aiziet. Izkaujamies ar olām, ripinam pa speciāli sagatavotu dēli un šūpojamies uzpariktē, kas paredzēta šļūkšanai. Bildes būšot vēlāk. Beigās īstās latviešu rotaļas “Ādamam bij 7 dēl'” un “Pēdējais pāris šķiras”, kas beidzas ar saplēstu bītleni un samežģītu kāju (ne viens ne otrs nav mani). Angļi un babaji, kas atveduši bērnus uz rotaļu laukumu mūs iesākumā vēro ar aizdomām (nevar taču būt, ka dēļ viskija pudeles, kas ceļo no rokas rokā?!). Beigās jau izskatās ieinteresēti. (Bet viskijs jau beidzies un sākas alus bundžiņas). Vispār jau jāsaka, ka Lieldienu tradīciju te nav vispār. Nu, labi – šokolādes olu dāvināšana bērniem neskaitās. Pat vecas tantiņas neko nezin ne par olu krāsošanu, ne par Lieldienu zaķi, ne šūpošanos. Interesanti – vai tas ir kristietības uzvaras gājiens, jebšu viņiem nekas tāds nav bijis? Pilsētā ne mazākās ziņas no kādiem izpušķojumiem un tā vispār ir tukša kā izslaucīta.
Babaju un poļu veikali strādā. Strādā ar peļņu, kā vienmēr. Latvieši svin. Pasākums beidzas ar desu cepšanu pie netāliem kaimiņiem. Skan Latviešu mūzika un kaimiņu anglis iespundējis savus trušus – drošs paliek drošs!
Lieldienas ir izdevušās!
Otrajās lieldienās redzu diezgan pabaisu skatu: Vecāki ar bērneļiem stāv garumgarā rindā lai nofotografētos ar… cūkām:
Kāds šim mošķiem sakars ar Lieldienām? Es nezinu, bet tā ir vienīgā Lieldienu atrakcija pilsētā.
Oskars Tutiņš 