Jauna nedēļa – jaunas cerības
Svētki ir beigušies un tas nozīmē to, ka jāsāk strādāt. Vai arī to, ka jāsāk domāt par darbu. Dažiem vēl nesanāk ne viens ne otrs. Ļaudis runā, ka kādā lielā noliktavā uz nakts maiņu nav iznākuši 30 strādnieki – pārsvarā poļi. Arī Normundunkuls darbā nav manīts. Cerams, ka nav pa īstam saslimis.
Man tas viss saistās ar cerībām, ka pēc svētkiem vismaz kaut kur tiks meklēti jauni strādnieki un es jau pucēju zobus.
Pirmās pēcsvētku darba dienas rītā dodos uz aģentūru, kura neņēma CV un izskatījās tāda patiesa. Uz durvīm uzraksts, ka strādā no 8.30. Ap 9.00 atnāk viena tante, bet ieslēdzas kantorī. Vēl pēc 15 minūtēm atnāk cita un izstumj uz ielas mazu reklāmas stendiņu, uz kura parasti ir lapas ar vakancēm. Acīm redzot tas aiz ieraduma, jo stendiņš paliek tukšs līdz pat vakaram. Es traucos iekšā un saku, ka sirms kungs man piekodinājis šodien ierasties agri no rīta. Nu jau esmu gudrs un zinu, ka tādiem kā es ir jāreģistrējas, tādēļ saku, ka tieši tādēļ esmu atnācis. Kunga paša vēl nav, tādēļ dāmīte iedod paku ar aizpildāmiem dokumentiem.
Katras aģentūras anketa ir savādāka, taču visām viena lapa ir par veselību, viena par prasmēm, viena par vēlamajiem darba apstākļiem un tad vēl līgums smalkā drukā. Dažās aģentūrās ir vēl testi, par kuriem stāstīju pagājušajā nedēļā.
Veselības lapas ir dažādas – šoreiz ir jāatķeksē slimības, no kurām ciešu (suffer). minētas kādas 10 un tad vēl divi jautājumi, kuros vaicā vai ir kādas slimības, kuras nav sarakstā minētas un vai es regulāri lietoju kādus ārsta izrakstītus medikamentus.
Protams, ka esmu vesels kā pūpols un nemaz nezinu, kas ir medikaments! Citām aģentūrām slimību saraksts ir vismaz 3 reizes garāks, plus vēl 10 jautājumi par manām iespējamajām vēsturiskajām ciešanām. Jautājumi mēdz būt sarežģīti un man ir aizdomas, ka tie pie viena kalpo kā angļu valodas tests. It kā jau varētu visur vilkt svītriņas un atbildēt ar NO, bet man ir gadījies jautājums – Vai jūs esat kādreiz slimojis ar angīnu ( vai bronhītu). Ja nu kāds tās lapas analizē, tad es viņa vietā neticētu, ka 40 gadīgam onkulim nav bijušas šādas kaites mūža garumā. Taču neticu arī, ka kāds tajās dikti iedziļinās līdz brīdim, kad esi sadomājis pieprasīt kādas veselības kompensācijas.
Otrajā lapā beidzot ir jautājums, kura atbildi lepni pasvītroju pat trīs reizes – Vai jūs smēķējat? Dīvaini, bet citur tas netika prasīts. Arī par manu augumu ir interese. Kārtējo reizi mēģinu kaut kur rast pielietojumu manai ekskavatorista apliecībai, bet neizdodas, jo tādas ailes nav. Šoreiz jautājumi par prasmēm nemanāmi pāriet uz vēlmēm. Pat pārāk nemanāmi. Vai es varu “bendy”? PROTAMS, KA VARU! Nav ne mazākās sajēgas uz ko es esmu parakstījies un pat mājās atnākot neatrodu, kas tas tāds ir. A anketā tādu zvēru ka biezs! Nu un tad seko jautājumi par vēlamajiem darba laikiem, nakstsmaiņām un brīvdienām. Es visu varu, bet negribu strādāt saldētavās. Patiesībā jau es arī tītarus ķidāt negribu, bet tomēr atķeksēju.
Darba līgumā, kas nemaz nav darba līgums, bet manis parakstīti aģentūras noteikumi, es atsakos no darba laika ierobežojumiem un papildus piemaksām par darbu brīvdienās un svētku dienās. Pārējo nemaz nelasu. Lapa ir pārkopēta jau 100 reizi un skaidrs, ka manis dēļ te neviens pat jaunu neizprintēs, kur nu vēl ko labos. Ik pa brīdim atnāk kādi poļi, krievi un citādi. Visi tiek aizsūtīti prom. Es viens kā ķeizars ādas dīvānā aizpildu svarīgus dokumentus.
Kad viss ir sarakstīts, atdodu kundzītei, kas nokopē manu pasi un svēti nosolās zvanīt, līdz ko būs kāds darbs. Vēl piekodina atbildēt uz visiem zvaniem un neizslēgt telefonu. Nu ja – viņa jau nezin, ka es pat uz poda sēžu ar telefonu rokā un gaidu zvanu par darba piedāvājumiem.
Atnākot mājās aizpildu pāris CV interneta aģentūru mājas lapās. Un tad kādā domubiedru grupā “draugos” parādās numurs, kur jāzvana un tur būšot darbs. Ne mirkli nedomāju. Atbild latviski. Pēc īsas sarunas par to, kur esmu, man izstāsta lietas būtību – par 150 mārciņām man atnākšot līdzi uz aģentūru Leicesterā un palīdzēšot aizpildīt anketu. Darbu esot daudz – rūpnīcās un noliktavās. Priekšapmaksa. Garantiju nekādu gan neesot. Labi, ka vismaz godīgi pasaka. Te jau klejo daudz stāstu. Atbrauc uz parku autobuss ar jaunajiem strādniekiem. Visi samaksājuši par darbā iekārtošanos. Visiem izsniedz šķēres un atstarojošās vestes un saka, ka būšot jāgriež ziedi. Kamēr aizbrauks pakaļ kastēm, tikmēr jau varot sākt griezt. Lieki teikt, ka kastu vietā atbrauca policija. Organizētājiem ir bijusi laba humora izjūta – un nav taču paskopojušies šķērēm un vestēm! Aiz gara laika gan te ne to vien var sagudrot. Un ja ar valodu švaki, tad atliek vien slaukt tos, kuri tevi saprot.
Pēkšņi īsziņa (kuru te sauc par “text”, kas ir gan lietvārds gan darbības vārds) “Are You still available to work? Fasttrack agency”. Sajūsmā nevaru trāpīt pa pogām. AIzsūtu atpakaļ “Yes, I am!” un pēc 8 minūtēm jau esmu aģentūrā. Fifīgā poliete samulsusi skaidro, ka katras nedēļas sākumā viņi vienkārši pārliecinoties, kas ir bez darba. Acīmredzot arī aiz pieraduma. Papļāpājam un viņa prognozē skaidrību līdz nedēļas beigām.
Atgriežoties mājās deguns ir mazliet zemāk kā parasti, taču Lieldienu tusiņā iepazīts cilvēks atsūta telefona numuru, kur japiezvana. Darba diena jau galā un neviens neatbild, bet gulēt eju ar priecīgu sirdi – rīt man ir jāzvana!
Oskars Tutiņš 