Trešās brīvdienas.
Laiciņš ir vienkārši burvīgs, kā radīts pastaigām! Kaut gan – kādas gan tur vairs pastaigas, ja man tagad ir ričuks! Kādu gabalu gan pastaigājos, lai ienēsātu darba botes. Izskatās, ka teiciens „Skopais maksā divreiz”, būs trāpījis man desmitniekā. Grūti iedomāties, kā es tais smukajos zārkos varēšu nostaigāt visu dienu. Internetā var pasūtīt kvalitatīvus darba apavus, bet tie visi maksā pie simta. Nu, nekas – redzēsim, ko varžacis teiks pēc pirmās darba dienas.
Tagad nedaudz par to, kā man veicās iekļaušanās satiksmē. Pirmos izbraucienus veicu pa trotuāriem un vēroju, pa kurieni un kā brauc vietējie riteņbraucēji. Pilnīgi skaidri atšķiras divas riteņbraucēju grupas – pareizie un huligāni. Pareizie brauc ar ķiverēm, atstarojošos apģērbos vai ar vestēm un pa ceļa braucamo daļu. Huligāni brauc ar tādiem riteņiem kā man, tiem nekā nav un tie reti kad izlien uz braucamās daļas. Savā starpā sveicinās visi. Kad nu esmu tā pavizinājies pa sava miesta trotuāriem, es saņemos lielajam braucienam – uz Swadlincote, kur sākot no nākamās nedēļas man smagais krāvēja darbs. Pirms tam izpētu michelin.com ceļojumu plānu. Tas uzrāda, ka manu iecerēto maršrutu var veikt 1h07min. pa 2 ceļiem. Skaidrs – pa vienu braukšu turp, pa otru atpakaļ. Jau teicu, ka Burtona, kurā dzīvoju, ir tādā kā bļodā, kas nozīmē, ka liels ceļa gabals būs pret kalnu. Sagatavojies ļaunākajam dodos ceļā savās jaunajās darba drēbēs, botēs un aizlienētā zaļajā vestē. Vējš paliels, bet saulīte silda. Skaisti! Sākumā ceļš ved pa riteņbraucēju taku un viss ir lieliski. Vistrakākais kreņķis ir par apļveida krustojumiem. Tādu te ir daudz – sākot ar simbolisku apli uz zemes un beidzot ar tādiem, kur puķudobes pa vidu. Šķiet, ka apsēžoties pie stūres briti kļūst par francūžiem. Nemitīgi kāds kaut kur spraucas un atvainojas vai taurē un vicinās uz tiem, kas lien kur nevajag. Es cenšos līst kur vajag, taču aplī vienalga neriskēju un stumjos pa trotuāru uz riņķi. Pa starpai lūru kartē, taču šeit ar ielu uzrakstiem ir sliktāk kā Rīgā. Uz mājām ir tikai numuri. Teorētiski ielas nosaukumam ir jābūt krustojumos, bet laimējas reti. Braucu uz labu laimi ar prieku par pavasara smaržām. Zied dažādi koki. Vīst nopļautā zāle. Pamazām šķiet, ka esmu pilsētas nomalē. Gar ceļa malām daži rūpnieciski uzņēmumi, bet kopumā šķiet, ka ir lauki. Pa ceļam gadās kalnā un lejā, bet nav nogurdinoši. Stāvākos posmus eju kājām. Tad, kādu brīdi it kā taisns ceļa posms, bet saprotu, ka tas visu laiku lēzeni ved kalnā un vēl vējš pūš pretī, un sēdeklis ir iekodies man dibenā. Labi, ka tālumā redzu kādu skrējēju – nu vismaz ir ko apdzīt, bet še tev – tas nogriežas mazā šķērsieliņā. Bet nu jau redzama tāda kā rosība, mājas, benzīntanks un lielveikals. Kad esmu piebraucis tiem klāt, mani aptur kāds izmisis onkuliņš un vaicā, kur tā iela un kur tas nams. Kad atbildu, ka es nezinu pat kādā pilsētā atrodos, viņš šķībi paskatās un skriešus dodas prom – un kurš teica, ka tādi veci tusnīši nevar paskriet? Te, pēkšņi, ieraugu to pašu skrējēju, kuru grasījos apdzīt. Izrādās, ka tas pa partizānu takām ir atcilpojis ātrāk. Mazliet tā kā kauns iet un vaicāt, kur atrodos, tādēļ vienkārši braucu dziļāk pilsētiņā. Kopš izbraukšanas ir pagājusi pusstunda. Kartē neviena nopietna pilsēta neuzrādās, bet arī karte man tāda – nu, no tām, ko par velti tūristiem dod. Dīvaini – redzu Barclays banku un ieliņa ir pārvērtusies par riktīgu Brodveju ar visādiem veikaliem. Beidzot ir skaidrs – tā tomēr ir Swadlincote. 17km pusstundā – it kā nav nekas pārdabisks, bet, ja ņem vērā manu bakstīšanos un to, ka daļu ceļa gāju kājām, tad laikam nav jāuztraucas par nokļūšanu uz darbu. Izbraukāju pilsētiņu krustu šķērsu. Te ir slēpošanas trase ar mākslīgo segumu
Dīvaini, bet te neredzu nevienu regbija laukumu, jo visur spēlē futbolu. Pilsētiņa ārkārtīgi kalnaina. Meklēju otru ceļu uz Burtonu. Nevienā lielveikalā kartes nav. Benzīntankā ir visa apgabala karte par 4,50 – paldies, nevajag. Beidzot izbraucu laukā no pilsētiņas. Ahā! – No otras puses braucot tomēr ir uzraksts ar pilsētas nosaukumu!
Galu galā zaļā zīme – Burton A550, nu, tik redzēšu, kāds izskatās angļu bānis. Vēl mazliet šaubos, vai ar ričukiem tur būs brīv braukt, bet ilgi nedomājot bliežu pa pedāļiem. Bāņa kā nav tā nav! Ceļš pat mazliet šaurāks par to, kāds bija šurpceļā. Divi samērā stāvi kāpumi, kurus eju ar kājām un tad – aidā uz leju vien!. Nezinu, kāds bija ātrums, bet mašīnas mani apdzīt neuzdrīkstējās. Nepaguvu pat lāgā pafanot, ka jau luksofors, kurā deg zaļā gaisma un es esmu uz tilta pār Trentas upi pašā Burtonas centrā. Ir pagājušas 25 minūtes no Swadlincote robežas. Un par ko aģentūras tantiņa šausminājās, ka teicu, ka braukšu uz darbu ar riteni? Lietainā laikā varbūt mazliet neomulīgi varētu būt, bet piepūles ziņā – tāda parasta iesildīšanās pirms darba.
Tā – nu, kas tad vēl… ā, nu ja – sestdien biju uz koncertu baznīcā. Tai pašā, kur Lieldienās un pirms tām. Nospriedu, ka šī būs mana baznīca. Koncerts 19.30 – ierodos pirms paša sākuma. Tautas nav daudz un tūdaļ pat ir tantīte ar kartona kurpju kasti, kurā redzamas banknotes. Noskaidrojusi, ka esmu ieradies uz koncertu, viņa ietur dziļdomīgu pauzi… Nekas cits neatliek kā vaicāt – cik tas maksā. Ziedojuma maksa (donation charge) esot 5 mārciņas. Ko nu tur vairs. Tās ir pēdējās mārciņas. Koncerts sākas ar dažiem skaņdarbiem klavierēm, vijolei un klarnetei. Dīvaini, ka starp priekšnesumiem neviens neapplaudē. (Esmu arī šo to iefilmējis, bet manā albumā vairs nav vietas un no šejienes to papildināt nav iespējams, ja arī būtu par ko. Mājiens ar sētas mietu 
) Pēc tam vietējais baznīcas koris un teicēja sniedz priekšnesumu. Lieliska akustika un ļoti dzīvelīgi dziedātāji. Viss notiek ar tādu atdevi, ka aizrauj līdzi. Pēc koncerta, kā vienmēr, kafija un uzkodas.
Nākamā nedēļa solās būt dikti rosīga… darbs, mācības un atkal darbs… Turiet īkšķus lai nesabrūku zem smagajām nastām! 
Oskars Tutiņš 