Oskars Tutiņš

Pirmā darba diena

12 aprīlī, 2010 at 17:18 (Anglija 2010) (Anglija, Darbs, Poļi, Swadlincote, Velosipēds)

5.20 no rīta stāvu pie lielveikala, kur norunāta tikšanās ar aģentūras transportu. Piebrauc auto tieši laikā un mūs, 3 jauniņos aizvizina uz jauno darba vietu. Izrādās, ka tā ir pa ceļam uz Swadlincote – tai vietā, kur sākas ilgais un lēzenais kāpums.

Tātad – turp ar riteni var nokļūt pat 20 minūtēs! Piebraucam pie vārtiem un  gaidam minūtes 20, kamēr atbrauc pipars ar atslēgām. Uzraksts uz mājas – Keystones. Pilns pagalms ar metāliskiem klučiem, kam balti vidi. Kaut kādas celtiniecības detaļas dažādos izmēros. Kamēr mūs ieved iekšā, tikmēr pilnas ģērbtuves ar poļiem. Ģērbtuvēs ir ūdens aparāts, maksas kafijas automāts, Pepsi aparāts un čipšu/šokolādīšu aparāts. Mums, jaunajiem prasa – kurš saprot poliski? Viens ir polis – to aizsauc pirmo. Pēc tam mani. Vēlreiz pārprasa – vai es saprotot poliski? Nosaucu visas valodas, kurās varētu ko saprast. Poļu valoda starp tām nav. Labi – mani norīkošot pie poļa, kas saprotot angliski. Mazs jauns puisītis vārdā Tomass. Interesanti – kā kāds var paskaidrot , ja pats tikai saprot angliski… no ceturtās reizes un rādot ar pirkstiem. Bet puika lādzīgs. Ātri vien ierāda kas darāms. Milimetrīgā skārda plāksne 40 X 100 cm Nav diezko smaga, bet to nākas grozīt šā un tā, ik pa brīdim ieliekot presē. Pie otrā simta jūtu, ka pirkstiem ieslēdzas vārgulis. Sāku vērot, ka poļu puika, kas augumā mazāks, bet strādā šeit jau astoņus mēnešus, visu dara mazliet savādāk. Kad sāku rīkoties kā viņš, kļūst stipri vienkāršāk. Pabeidzam paku ar skārda loksnēm un pēc 20 minūšu nīkšanas atved savādākas. Lielākas un garākas. Šīs esot jācilā divatā. Nu, labi – lokam, cilājam… bet poļu puika diezgan pamatīgi velk gumiju, kamēr otru, jauno polēnu nostrādina ar slapju muguru, tikmēr manējais 3 reizes aiziet pačurāt, tad pļāpā ar citiem un beigās kaut ko mēra ar lineālu. Sazvērestības teoriju spečuki noteikti nodomātu, ka rezultātā kāds priekšnieks paskatīsies rezultātus un redzēs, ka jaunais polēns čakls, bet jaunie latvieši – nejēgas. Pusvienpadsmitos mans polis saka, ka laiks pusdienās un sauc mani līdzi. Vēl četri poļi pievienojas. Sēžu, izpakojis dienišķās maizītes, kad iebrāžas lielpriekšnieks – vai mēs nezinot, ka pusdienlaiks ir no 11.00? Poļi pasmejas un slāj atpakaļ pie presēm.Es jūtos kā idiots. 11.00 vēlreiz pakoju maiziites. Otrs latvietis arī nejūtas pārstrādājies. Tā arī noluņojam līdz darba dienas beigām, kad mans polēns ne sveiki ne atā – nozūd. Es palieku kā jefiņš. Aģentūra ir izsaukusi taksi, kas vedīšot mūs mājās. Taksists  vaicā – kur izlaist – es saku, ka turpat, kur iekāpu – pie lielveikala. Polis saka, ka citur kautkur. Kad taksis neapstājas pie TESCO, es saku lai stāv nost, bet tas brēc – “Just one drop!” un aizved mani pamatīgu gabalu garām manai mājai. Cenšos nedusmoties.
Paldies par papildināto albumu. Tagad varēšu salikt daudz ko.
Noguris neesmu… nu, varbūt mazliet 
Rīt biju domājis braukt ar riteni, ko pateicu arī aģentūras šefam. Tiko man piezvana un saka, ka rīt esot jābūt 5.30 pie TESCO. Es saku, ka braukšu pats – man kāds otrā galā saka, ka nē – mani vedīs… tā reizes 3… Nu, labi – lai ved… tikai par to no algas atvelk 3 mārciņas dienā. Piezvanīja arī no TOYOTA un pārcēla apmācības par nedēļu. Viss – rīt pēc darba dodos uz Parker&Robinson un ņemu viņu piedāvāto darbu… drošs paliek drošs …