Otra diena
Viens no trim – vai nu šodien tika pārbaudīta mana izturība, vai nu mans polis bija dabūjis iekšās, vai arī viņš lasa manu dienasgrāmatu! 
Šodien plkst 6.00 kā sākās! … Parasti, dienas gaitā izgatavojamās detaļas mainās, kas nozīmē, ka kamēr veic pārregulēšanu, var nedaudz atvilkt elpu. Nekā nebija! Kā sākās, piecas stundas no vietas vienu un to pašu. bez pauzēm. Ja elektrokārs vakar nevarēja vien izkasīties, tad tagad tas jau pirms laika bija klāt ar jaunu bleķa paku. Tagad sāku saprast, kādēļ man tik uzstājīgi ieteica šodien nebraukt ar riteni. Noturējos godam piecas stundas. Desmit minūtes pirms oficiālās pauzes mans polis atkal noziepē asti… es tagad prātīgs un eju prom ar visiem kopā. Pēc pusdienām nāk savādākas detaļas – viena par otru lielāka un smagāka. Viss beidzas ar 2mm biezu tēraudu. Dienas beigās esam salocījuši 700 metrus. Tas skaitoties labi. Man jau liekas, ka tas ir Ginesa rekords. Maniem pirkstiem, rokām un kājām ir cits viedoklis – tas esot Olimpiskais un Pasaules rekords. Maiņas beigās man sarkastiski vaicā – vai es braukšu rīt ar riteni. Es atbildu, ka noteikti. Un ka vispār man ir jāatrod Burtonā sporta zāle, jo manis ieplānotajai triatlona distancei šāda slodze ir nepietiekama. Viņi paliek domājot vai nu par to, kas ir triatlons, vai par to, kur ir sporta zāle.
Izkāpjot no mašīnas mazliet jāsakož zobi lai bezrūpīgi aizslātu ap stūri.
Sazvanu kruto aģentūru, kur man paskaidro, ka jāzvana ceturtdien no rīta, jo tad būšot pareizā jaunkundze.
Tagad nevaru saprast – iet gulēt vai mēģināt novilkt līdz vakaram.
Tomek (tā izrādās pareizi sauc manu poli)– ja Tu tomēr lasi manu dienasgrāmatu – es vairs tā nedarīšu!
Oskars Tutiņš 