Valoda un mentalitāte
Šodien pirmo dienu uz darbu ar velosipēdu. Izbraucu bez piecām pusē sešos. Mirgojoša lampiņa dibenā, zaļa veste mugurā, mugursoma ar pusdienu kastīti un dažām rezerves drēbītēm mugurā – aidā! Cauri parkam, garām mazos kanāliņos gulošiem gulbjiem, kuri neklapē ne ar ausi. Uzņemu pārāk lielu tempu un pēc brīža jau mēle pār plecu. Mierīgi paejos un paklausos putnu rīta vīterošanu. Mašīnu maz, bet mudīgas.
Piebraucu pie darba tieši 25 minūtēs. Pie vārtiem gara rinda ar mašīnām. Piebrauc arī anglis ar atslēgām. Tas pats, kas mūs atlasīja un sadalīja pirmajā dienā. Viņu sauc Adams un viņš, neatkarīgi no diennakts laika izskatās noguris. Adams strādā par vecāko tehniķi, vai ko tamlīdzīgu. Pie viena, acīmredzot, arī par atslēdzēju. Līdzko viņš ir nedaudz pavēris vārtus, tā visi sāk gāzēt un Adams klupdams krizdams canšas pamukt malā ar visiem vārtiem. Riepām kaucot un taurēm skanot sākas gonka pa teritoriju uz vislabākajām stāvvietām. Tāds ikrīta rituāls. Kad Adams atslēdz arī pašu faktoriju, visi dodas pie laika uzskaites aparāta un liek iekšā savu kartiņu, kurai tiek uzdrukāts ierašanās laiks. Drīksti būt agrāk, bet nedrīksti nokavēt, bet darba beigās otrādi. Mans mazais polis Tomeks šorīt visai smaidīgs. Labi, ka neprasa, kā es jūtos, jo es pats to nezinu – smagums visās ķermeņa daļās, bet sāpēt nekas nesāp. Sākam ar vakardienas nakts maiņas pārpalikumiem – hipersupertruper smagām un lielām plāksnēm 2,70 m X 60cm X 3,5mm. Pēc tam seko daudz dažādu formu un visām vajag ko pieregulēt. Es tikmēr cītīgi pētu, kā viņš un ko spaida datorā. Atved kārtējo paku ar plāksnēm un pirmo reizi redzu puikas sejā izbrīnu, kas mijas ar laimi – nestandarta detaļa! Tomeks ir nostrādājis šeit 8 mēnešus un bez lineāla nosaka plākšņu izmērus, putuplasta veidņu numurus un citas ūbersvarīgas nianses. Rutīna dara savu, tādēļ jebkurš jaunums ir kā svaiga gaisa malks. Mēģina tā un mēģina šitā. Pasauc citu poli, kas skaitās kāds mazpriekšnieks. Abi eksperimentē ar maziem gabaliņiem lai nesabojātu lielo plāksni… nekas nesanāk. Šādos gadījumos uzrodas Adams, kurš visu saregulē. Dēļ ausu aizbāžņiem nedzirdu par ko visi strīdas, bet beigās Adams visu sariktē un dzirksteļodams, izbesījies un purpinādams aiziet. Mans polis tikai noplāta rokas un nosaka “Adams nervoss”. Vai tiešām abām tautām ir pielipis kas vienai no otras? Polis ieguvis vēsu mieru, bet brits iemācījies besīties?
Pusdienu pauzē visiem ir vairāk vai mazāk savas pastāvīgās vietiņas pie galda. Pie viena galda sēž angļi – rūpnīcas darbinieki. pie pārējiem – līgumstrādnieki. Šodien viens polis iesēdies angļa vietā. “This place is for Keystones employees and not for a fuckin’ contractors!!!” Bļāviens ir pērkona stiprumā. Pusdienu laikā ausu aizbāžņi ir izņemti un salecas visi. Domāju jau, ka tūdaļ redzēšu kašķi, bet visi sāk smieties un anglis apsēžas blakus vietā. Angļi visai nekautrīgi aprunā un lamā poļus, visādi izpildās, bet tas viss izskatās labdabīgi. Pēc pusdienām pienāk lielākais no priekšniekiem, kas apmeklē melnstrādniekus – Naidžels. Tas pats, kurš patrieca no priekšlaicīgajām pusdienām. Pienāk pie mana poļa un ko vaicā. Polis noraidoši krata galvu un rausta plecus. Man neko neprasa un pat nesveicinās. Kad aiziet, es prasu, kas par lietu – izrādās, ka esot piedāvājis overtaimu – papildus laiku par lielāku samaksu – 8 mārciņas stundā. Un mans Tomeks ir atteicies… No visiem poļiem, kas strādā rūpnīcā, man vajadzēja tikt pie tāda, kas neņem virsstundas, jo saņem kautkādus pabalstus un var tos pazaudēt, ja alga būs par lielu! Polis saka, lai eju prasīt bosam pats. Eju, prasu un man pasaka – tikai abi. Kas ir loģiski, jo uz preses strādā divatā. Laikam man ģīmis ir tik garš, ka Tomeks mani mazliet pamāca apieties ar presi. Darba dienas beigās pieeju pie Adama un saku, ka gribu mācīties par operatoru un ka polēns mani jau pamācījis. Adams izbrīnīts – Tomeks esot superzinošs un vienkārši atsakoties būt par priekšnieku un līdz šim nevienam neko neesot mācījis. Viņš rīt aprunāšoties. Pēc darba dodos uz aģentūru noskaidrot kādā maiņā būšu nākamnedēļ. Tur priekšā jau Tomeks! Un nevis viens, bet ar sievu un 2 bērniem. Runā ar galvenāko no polietēm. Nākamnedēļ atlidošot viņa švāģeris un vēl viena meitene… jā jā – jau nākamajā dienā iekārtošot darbā – lai nesatraucoties. Un sīkajiem iedod Laimas Prozit kasti. Te nu mans uznāciens un pačukstu ka tās ir alkohola konfektes. Visi izbrīnīti. Laiks prasīt par maiņu. Nē es strādāšot visu laiku dienas maiņā. Tātad par mazākām naudiņām. Tomeks saka, ka viņam nākamā nedēļa esot vakara maiņā un mani arī jāliek turpat, jo mēs baigi forši kopā strādājam. Ā – tā esot cita lieta! Protams, ka visu nokārtos!
Es gribu būt polis.
Ja plānojat braukt uz Angliju – nemācieties angļu valodu – mācieties runāt poliski! Viņi savējiem palīdz.
Oskars Tutiņš 