Oskars Tutiņš

Dienasgrāmata

15 aprīlī, 2010 at 18:47 (Anglija 2010) (Anglija, Darba aģentūra, Darbs, Lasītāji, Poļi)

Pamazām esmu iestrādājies un reizēm pat paspēju paraudzīties apkārt, tikai nedaudz riskējot pagrūst nagus zem preses. Nu jau darbi iet automātiski un ir laiks padomāt par dzīvi. Arī par dienasgrāmatu. Paldies par Jūsu komentāriem un personīgiem uzmundrinājumiem. Daudzi iesaka manus prātuļojumus nodrukāt vai publicēt ar pelnīšanas iespēju. Varbūt tā arī izdarīšu, bet patiesībā šī dienasgrāmata visvairāk ir vajadzīga man pašam. Arī stāsts par dienasgrāmatu, patiesībā ir stāsts par Angliju. Dienasgrāmata ir kā nabas saite ar Latviju. Es patiešām ļoti regulāri skatos, kas ir lasījis manus pekstiņus. Un ir patīkami, ka to regulāri apmeklē arī cilvēki, ar kuriem kādreiz nav izdevies tā pa īstam nodibināt kontaktu. Varbūt, ka pateicoties dienasgrāmatai, kāds ieraudzīs mani no citas – neiepazītas puses. Taču tas nav pašmērķis. Man pašam vissvarīgāk būtu rakstīt par to, kas Jūs visvairāk interesē. Tādā veidā justos vēl vairāk piederīgs un noderīgs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka iestājoties zināmai rutīnai pats vairs nesaskatīšu apkārtējā vidē tik daudz neierastu lietu. Tādēļ būšu pateicīgs par komentāriem, kas sākas ar “Pastāsti par…”, vai “Kā tur ir ar…”, vai “Kādi tur ir džeki?”. Pēdējais piemērs sakarā ar to, ka 70% no lasītājiem ir dāmas 
Starp citu – runājot par džekiem un atgriežoties pie manas darba dienas – šodien no atvaļinājuma bija atgriezies kāds polis. Nu – pleibojs un supermodelis vienā personā! Pienāk šis švīts pie savas preses, bet tur jau strādā viens polis, kurš sāka reizē ar mani un ungārs, kurš pleiboja senais pārinieks. Vajadzēja redzēt divu poļu bezvārdu stīvēšanos. Abi centās parādīt savu kompetenci un izpildījās pēc pilnas programmas – sirdīgi kārtoja iepriekšējās maiņas it kā nepareizi sakrautās detaļas, svarīgi aplūkoja presi un sirsnīgāk kā citām reizēm sveicinājās ar pārējiem. Uzvarēja pleibojs. Otru nosūta uzkopšanas darbos. Pēc tam supermodelis sāk apmācīt ungāru. Iedomājieties skatu – abiem vismaz 195 cm augums un torsi kā metalurgiem padomju tēlniecībā. Plus temperaments. Apmācību process uz brīdi nomāc preses un krītoša skārda trokšņus. Vēl interesantāk ir tas, ka mācības ir angliski, bet lamuvārdi (jo diez vai tie bija nacionālās dramaturģijas citāti) katram savā mēlē. Kad sākas pusdienu pauze, kurā mans polēns atkal aizšmauc 10 minūtes ātrāk, un rūpnīcā apklust trokšņi – kad būtu lielisks brīdis mierīgi visu izskaidrot, viss beidzas – acīmredzot nav vairs interesanti. Ar ausu korķiem bļaut pilnā rīklē – tas ir patiesais metālistu apmācības stils. Lielpriekšnieks pieķēris poļus, ka tie nošmaukuši 10 minūtes.  Nu, ko jūs darītu, ja jums šādā situācijā teiktu: “Now you will stay for 10 minutes longer”. Tagad jums jāpaliek 10 minūtes ilgāk. Visticamāk, ka pastrādātu, vai izliktos, ka strādājat vismaz 5-7 minūtes pēc darba laika. Ko šādā situācijā dara poļi? Viņi par 10 minūtēm ilgāk uzkavējas pusdienu telpā! Atskrien Naidžels kā perdošs lauva, bet viņi nocitē viņa paša norādījumus. Priekšnieks sarkst un bālē, bet argumenti ir neapgāžami. Poļi ir varena tauta.
Starp citu – aģentūras poliete tiešām ir visu nokārtojusi. Nevis mani vakara maiņā pie poļa, bet Tomeku rīta maiņā pie manis. Polis staro, bet es palieku ar mazāko likmi uz atlikušo laiku. Varbūt, ka tā ir arī labāk. Nav jālēkā nedēļu no nedēļas un organismam noteikts ritms manā vecumā ir visai lietderīgs