Sūksts (mazais)
Šodien, neskatoties uz to, ka ir sestdiena, es minos uz darbu kā parasti. Galva mazliet dulla, jo māja pārvērtusies par iebraucamo sētu vai bordeli. Plkst.4.45 nokāpju lejā, kur algas saņemšanas svētki turpinās. Algu šeit ieskaita plkst. 12.00 naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Nezinu, vai tā ir arī citur, bet šai mājā cilvēki sāk trīties jau no pievakares. Ierodas tautieši no blakus mājām un tad seko došanās uz lielveikalu, kas strādā visu diennakti. Alkoholu arī tirgo visu laiku. Lieki teikt, ka atnākot mājās, iepirkumu maisiņos atrodas arī kas vairāk par dienišķo maizi. Un tā, jau otro nakti pēc kārtas – mājā nāk un iet dažādi ļaudis, notiek scēnas un tas viss dažādu mūzikas atskaņotāju radītā trokšņa fonā. 5.00 no rīta pilna virtuve ar “ciemiņiem”. Neesmu manījis šādi ālējamies poļus, čehus vai babajus. Letiņi rullē. Mājas šeit būvētas faktiski bez siltumizolācijas, tātad – arī skaņa brīvi klejo pa māju. Cenšos nedomāt par kaimiņiem un ceru, ka nesatikšu tos tuvākajā laikā. Neierasti ilgi smeldz pēdas. Parasti pirmos soļus sperot bija mazliet jāpaklibo, bet pēc brīža viss pārgāja. Iespējami lētākās darba “Safety boots”, vai tas, ka neesmu radis visu dienu uz kājām ir pārvērtis pēdas par kaut ko neforšu. Mierinu sevi, ka arī Ahilejam vājā vieta bija papēdis un, kamēr prātoju par to, vai tas bija labais vai kreisais, jau esmu pie darba.
Par to, vai esi iekļāvies kolektīvā, parasti liecina tas, vai ar tevi dzen jokus. Ilgi nevarēju pierast arī Latvijā pie ģeķīgās apcelšanās, kāda gribot vai netīšām sanāk smagi strādājošu lauku veču starpā. Iespējams, ka slodzes rezultātā atsijājas intrigas, aizvainojumi un lepnība. Jau vakar, stumjot velosipēdu pret kalnu, man sirdīgi uztaurē kāds Opel Anglijas variants – Vauxhall. Piebraucot pie darba no auto izkāpj ungārs un sirdīgi saka – “Aaah – that was You! People like You must be punished!”, jebšu – “ā – tas esi tu. Tādus cilvēkus vajadzētu sodīt”. Es, satraucies par to, ka esmu nepareizi piedalījies satiksmē, mulstu un taisnojos. Ko es darīju nepareizi? Tas dulburs atplaukst smaidā un saka “That was instead of good moorning” – sak, tas esot bijis labrīta vietā! Spēcīgs humors. Šorīt stāvam jau paprāvs bariņš pie vārtiem. Piebrauc Adams un saka – “Tā jau domāju, ka jūs nefiga angliski nesaprotat – teicu taču, ka overtaims no 10 līdz 6, nevis no 6 rītā!” Iekāpj mašīnā un aizbrauc. Visi stāv un blisina acis. Nepaspējam pat sākt apspriest kas tas bija, kad piebrauc Adams un kā nekas nebūtu bijis, ver vaļā vārtus un visiem novēl laburītu. Tāds joks.
Brīvdienās overtaimu strādā ļaudis no abām maiņām. Tā ir iespēja satikt tos, kuri dara to pašu darbu mūsu prombūtnes laikā. Pagājusi tikai nedēļa, bet ir savādi ierastajās vietās redzēt citus cilvēkus. Šona vietā, kurš nepārtraukti pilnā rīklē dzied, ja pakotāji nav paspējuši metināšanai sagatavot materiālu, tagad tāds kluss un pelēks tipiņš. Vienīgi senais latvietis, kuram runāšana, acīmredzot, sāp, kopā ar lietuvieti ir joprojām savās vietās. Robotcilvēki. Paliek katru dienu 2 stundas pēc darba un arī tagad – sestdienā. Apbrīnojama izturība! Par izturību runājot – gan Tomeks, gan citi poļi prasa, vai man nesāp rokas. Man patiešām nesāp! Taču pēdas ir nožēlojamas. Pēc stundas vairs knapi kustos un tā vietā, lai iestaigātos, tās sāp arvien trakāk. Vēl vēders sācis saprast, ka turpmāk dzīves ritms būs savādāks un mēģina tam pielāgoties kā nu māk. Kad nostrādātas 4 stundas, saprotu, ka tā turpinot es pirmdien nebūšu strādātājs. Kājas deg un katrs solis ir kā nemākulīgam jogam pa oglēm. Tomeks redz, ka nav labi un iedrošina aiziet pie Adama. Aizeju un nekas nav jāprasa – tam puisim viss ir uzreiz skaidrs. Pasaka tikai, lai izčekojos pie izejas. Vaicāju, vai viņš mani nenošaus parādot ar rādītājpirkstu pie deniņiem. Nē – varbūt vienīgi “in Your stomack” (vēderā). Atkal joks.
Pa ceļam uz mājām satieku vienu no blakus istabas kaimiņiem. Tas, nelaimīgā paskatā, dzer enerģijas dzērienu un ir nerunīgs par to, kas notiek mājās. Pie viena iesaka, kur var nopirkt labas pēdiņas apaviem. Nedodos mājās, bet uz tirdzniecības centru. Katrs solis ir kā pēdējais. Kad atbraucu mājās, visi strīdi ir mitējušies un uzvaru svin alkohols. Kājas ledainā ūdenī, pēc tam pa virsu labākā no dabonamajām smērēm un galvā viena doma – kā es rīt tikšu uz baznīcu?
Nē – ir vēl viena: Šo dienasgrāmatu jāiztulko angliski. Viesstrādnieka dzīves sākums ar skatu no malas uz britiem un citiem viesstrādniekiem. Pēc tam – poliski. Divi lieli tirgi it kā. Taču – nav ne mazākās jēgas – kā lai iztulko tos lingvistiskos smalkumiņus? Piemēram: “… kukažiņa aiztipina līdz pieliekamajam un sirdīgi pukojas…”? 
Vietējās ziņās par Polijas prezidenta bojāeju visai minimāli. Par mākoni arī, jo ir sākusies priekšvēlēšanu kampaņa, bet tas ir svarīgākais par visu. Iespējams, ka tā vajag – ja mēs tik skurpulozi iztirzātu attīstības programmas, kā to dara šeit, tad Latvijā krīzes nebūtu… toties būtu es! 
Domājiet nu paši, kas labāk!
Starp citu – dienasgrāmata tiek publicēta arī
, kur var arī piereģistrēties, lai saņemtu ziņu līdzko esmu ievietojis jaunu ierakstu.
Otra vieta – http://www.aizbraukt.lv – sadaļā Lielbritānija/ Lielbritānijas dienasgrāmata. Tas tiem, kam ļaunie darba devēji lieguši draugošanos.
Oskars Tutiņš 