Atkal svētdiena.
Šodien atkal svētdiena. Pēdas sāp, bet dodos uz baznīcu. Šoreiz ar velosipēdu. Laiks ir burvīgs un domas galvā paliek arvien gaišākas. Piebraucu pie celtnes un lāgā neatrodu, kur te paredzēts atstāt šekumdrilli. Visapkārt baznīcai vieni vienīgi kapakmeņi. Ja atstutēšu pret kādu no tiem – ka nenāk vēl man naktīs māžoties! Beigās atslienu pret zemu sētiņu samērā patālu no ieejas baznīcā. Lai Dieva rokā! Ja nozags, tad tā tam bija jābūt. Šodienas sprediķis tāds neizdevies. Pagājušajā reizē, kad Karls stāstīja par to vietu Bībelē, kur Jēzus parādījies pēc krustā sišanas, viss bija tik interesanti. Tās pilsētas, uz kuru gājuši ceļinieki vairs neesot, bet sanāk iet no kalna lejā rietumu virzienā. Un ja tas ir vakara pusē, tad loģiski, ka saule spīd sejā. Ar tādiem sīkumiem stāsts ieguva citu noskaņu. Tagad kancelē bubina onkulis, kas izskatās pēc deputāta. Kaut ko citē un citē un citē… Man ir aizdomas, ka blakus sēdošais vīriņš guļ. Vēl viens nožāvājas un tās pielīp arī man. Nākas vien kristīgā garā apcerēt esošo situāciju ar dzīvesvietu. Daļa iemītnieku uzskata, ka tiek nelietīgi apkrāpti. Otra daļa taisnojas un mēģina ko paskaidrot. Visi runā un neviens neklausās. Pagaidām stāvu klusu, jo pats neesmu maksājis ne pensa. Toties ekseļa tabulā savilku visus maksājumus un saliku variantus, kā turpmāk varētu maksimāli godīgi un vienlīdzīgi savilkt galus. Ieminos, ka esmu tādu uztaisījis un varbūt ļaudis vēlas apskatīt. Laikam jau nē. Reizēm pats strīds ir strīdus objekts… vai subjekts. Viens ir skaidrs – tuvākajās dienās ir kolosāla iespēja palikt uz ielas. Kamēr es tā domāju un lūdzu lai man tiek dots prātīgums pieņemt pareizo lēmumu, dievkalpojums ir beidzies. Pienāk tāda paveca kukažiņa un uzsāk sarunu. Katru reizi, kad esmu šeit, kāds pienāk parunāties. Kas viņiem – dežūru grafiks sastādīts? Un tantuks uzreiz pēc tam, kad noskaidrojis no kurienes esmu, vaicā – kur es dzīvojot? Saku, ka centrā, bet meklēju kādu istabu šeit – Stepenhilā, kas būtu tuvāk darbam un baznīcai. Līdz šim nevienu neinteresēja tas, kur es dzīvoju. Un tagad, kad man ir šai sakarā problēma, uzrodas tāds tantuks. Papļāpājam vēl par šo un to, līdz dodos prom. Nezinu kādēļ, bet man ir sajūta, ka vēl man būs darīšana ar šo kundzīti, kura paliek pie kafijas ar cepumiem kopā ar citām kukažām ko apspriežot.
Šobrīd guļu ar kāpostu lapās ietītām pēdām un ceru, ka rītdien varēšu pastrādāt.
Spriežot pēc atsaucības uz manu iepriekšējos ierakstos pausto lūgumu pamest idejas par ko rakstīt, varu spriest, ka pilnībā paļaujaties uz manu gaumi. Jūtos aizkustināts un pagodināts 🙂
Dažus jautājumus tomēr saņēmu. Par mobilo operatoru cenām… Te ir daudz operatoru un katram ir kādas savas fīčas- vienam ir interesanta datorspēlīte, kuru vari uzspēlēt, ja esi papildinājis kredītu par 10 mārciņām. Jāķer ar makšķeri pīles. Ja esi noķēris, tad dabon bonusu. Pagājušajā nedēļā laimēju bezmaksas īsziņas uz visiem operatoriem 2 dienas. Žēl, ka nav kam uzrakstīt. Šonedēļ atlaidi atpūtas braucienam. Ir arī viena apčakarēšana aktuāla. Zvanot no viena tīkla uz otru, gandrīz uzreiz ieslēdzas automātiskais atbildētājs – tas nozīmē, ka esi izkūpinājis 25 pensus. Un tas nekas, ka gribēji iezvanīties lai atzvana. Audzinoši! 🙂 Cenas sapratis vēl neesmu, Bet man šķiet, ka viņi paši ir sapinušies mārketingā. Brīžiem runā cik uziet, reizēm neattopies, kad jau „low balance”. Šeit ir visai spēcīga pasta indeksu sistēma. Arī mobilajiem piereģistrējoties ir iespēja ievadīt savu pasta indeksu un zvanīt uz savas apkaimes fiksētajiem lētāk. Vai zvanīt lētāk uz ārzemēm. Izvēlies tarifu plānu un muldi – tāpat kā Latvijā.
Par uzņēmējdarbību vēl neesmu noskaidrojis, bet pilnīgi noteikti šeit ir daudz vienkāršāk viss. Ja šeit krogos ierastos Latvijas PVD (pārtikas veterinārais dienests, kas kontrolē kārtību ēstuvēs), tad angļi paliktu bez pabiem, kas novestu pie masu nekārtībām. Varbūt tādēļ te viss ir vienkāršāk. Tirdzniecības saliņa centrālajā supermārketā uz galvenās ejas, maksā 120 mārciņas nedēļā. Šonedēļ uzradies viens un apdrukā kreklus. Pasteidzās pirms manis. Reizēm rinda stāv. Bet tas nekas – man vēl ir fīčas padomā. 🙂 Galvenā shēma – sāc kā pašnodarbinātais – pirmos 2-3 gadus kontrole ir minimāla un atskaišu praktiski nekādu. Pēc tam jātaisa kantoris, jo ilgi pašnodarbinātajam būt kļūst piņķerīgi – atskaišu un nodokļu ziņā. Tā stāsta 🙂
Turiet īkšķus, lai izdodas pirmdien noturēties uz pekām un nav jāiet uz aģentūru ar asti kājstarpē atzīties, ka esmu milzis uz māla kājām 🙂
Oskars Tutiņš 