Oskars Tutiņš

Drošība un filosofija

28 aprīlī, 2010 at 20:14 (Anglija 2010)

Nu, tad beidzot! Vai paspējāt sailgoties? „Lomkas” nesākās? 🙂

Ir pagājušas 3 dienas kopš mana pēdējā ieraksta. Lielu pavērsienu nav bijis. Darbā daži mazi sīkumi un epizodes. Piemēram, es vienīgais pusdienot eju laukā, svaigā gaisā. Ir gan vēl daži angļi, kas ēd mašīnās, bet tas neskaitās. Es, savukārt, atlaižos zālītē zem biroja logiem, novelku briesmīgās botes un zeķes, izstiepju pēdas pret saulīti un lēnu garu graužu burkānus, dzeru karsto šokolādi un uzēdu pāris līdzpaņemtās maizītes. Vakar beidzot atnāca apsargs un vaicāja – ko es te darot? Atbilde vienkārša – Break ( pārtraukums). Kādēļ es neesot iekšā? A kas ir – ārā nedrīkst? Šis parausta plecus un nomurmuļo, lai savācu aiz sevis un aizsoļo. Interesanti, ko viņš teiktu, ja es būtu paspējis uz laiku, kad bērziem sulas tecēja, vai ko viņš teiks rudenī, kad es gar sētu sēņošu? Atpūties un spirgts varu turpināt cilāt bleķus. Ar poļiem attiecības arvien labākas. Nu jau daudzi nāk un vaicā gan par Latviju gan par mani. Ar angļiem pēc kāda atgadījuma arī viss ir mainījies. Pirms tam tie pat lāgā nesveicinājās, bet vienā reizē, dodoties laukā uz savu iemīļoto zālienu, es laikam par skaļu nodungoju „green green grass of home”. Divi vecākie angļi – vēl viens Naidžels un milzonīgais Tonijs dikti kaut ko saka. A man ir breiks – arī no angļiem. Paraustu plecus un dodos laukā. Atgriežoties jau tieku saukts par „karaoke man” un atkal man kaut ko prasa. Un tad es speru laukā jau sen nobriedušu tekstu: „Kad es izlēmu braukt dzīvot un strādāt uz Angliju, es sāku mācīties valodu (mazi, nevainīgi meli) – pirku grāmatas, gāju kursos (nu gan riktīgi meli), klausījos BBC un galu galā pat atbraucu uz Londonu, kur beidzu angļu valodas kursus un saņēmu „upper intermediate” sertifikātu. Un tagad pasakiet man – kādēļ tad, kad jūs ar mani runājiet, man ir sajūta, ka visa mācībām iztērētā nauda ir izmesta miskastē? Jo es ne sūda nesaprotu, ko jūs man sakāt?! Jūs mani saprotat? Šie mazliet apstulbuši māj ar galvu un izskatās, ka viņiem nebija ne jausmas, ka kāds no viesstrādniekiem spēj runāt angliski. Kopš tā brīža mazliet komunicējam. Viņi atjoko, ka es braucu no cita apgabala, (tas tiešām tā ir, jo dzīvoju East Staffordshire, bet strādāju South Derbyshire) un te, otrā pusē upei ir cita valoda. Lai priecājoties, ka pase nav katru dienu jāuzrāda. J Kas tad nu vēl par darbu? Kājas ir pieradušas, darbi sokas automātiski un ir laiks daudz domāt. Tas ir tieši tas, uz ko cerēju šurp braucot. Neviens neprasa pieņemt kaut kādus lēmumus, atskaitīties vai taisnoties. Pēc darba dodies mājās un aizmirsti par to. Man tā nekad mūžā nav bijis. Kaifs.

Biju koledžā. Vakara nodaļas programmu saraksts nākamajam mācību gadam būs tikai maija vidū. Nekādus dokumentus par esošo izglītību nevajag – tests un pārrunas. Gada laikā atzīstams diploms par Anglijā respektējamas tehniskās skolas beigšanu. Izklausās labi. Pagaidām jāpainteresējas par mazajiem kursiem un sertifikātu programmām. Te visa sistēma ir principiāli savādāka – vispirms nokārto pirmās palīdzības, darba drošības un avārijas situāciju papīru, kas tev ļauj uzturēties rūpniecības un/vai celtniecības objektos. Pēc tam šo papīru attīsti sev vēlamajā virzienā – tam pievienojas darbu vadītāju un uzraugu pakāpes, iekrāvēju vadītāju un citu iekārtu operatoru pilnvaras. Latvijas ekskavatorista un iekrāvēja tiesības var uzspraust uz nagliņas.

Līdz šim neesmu aizskāris kādu visai būtisku tematu – drošība. Staigājot pa ielām šad un tad redz pa policistam un policijas mašīnas gaudo visai bieži, taču līdz šim neesmu redzējis nevienu tipu, no kura gribētos pasprukt malā. Divos vietējos klubos gadoties pa kautiņam un nesen viens polis nosita otru – savu bērnības draugu. Taču tas neskaitās, jo naktsklubos kašķi ir visur un to jau nu gan es zinu 😉 Tomēr jāsaka, ka angļi paši ir visai iebiedēti par kriminogēno situāciju. Vietējie degpunkta tipa raidījumi ir panākuši savu – mācītājs man liek riteni iestumt baznīcā un vēl pieķēdēt pie radiatora, jo „We are in England”. Tiek pieķēdēti un mopēdi un pat motocikli… ar lielām govs ķēdēm. No šejienes latviešiem ne par vienu incidentu dzirdējis neesmu. Klīst stāsti, ka īstajos angļu rajonos terorizējot iebraucēju mājas, bet lietuvietis no darba, kurš dzīvo manis iemīļotajā Stapenhilā, saka, ka viss esot pat pārāk mierīgi. Ir nostāsti, ka pārlieku iereibušus ļaudis policija nogādā uz mājām. Man jau nu gan viss te liekas droši.

Vēl biju uz nodokļu aprēķināšanas kantori. Pat nezinu, ko lai saku. Ir lieliski, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir nodrošināti visi apstākļi, lai tie varētu strādāt. Man tika ierādīts konsultants, kurš ir pārslimojis cerebrālo trieku vai ko līdzīgu. Diemžēl nesapratu pilnīgi neko no tā, ko man teica, jo nabaga cilvēks raustīja valodu un pie tam runāja nesaprotamajā dialektā. Labi, ka beigās iedeva lapu, kas jāaizpilda un jānosūta pa pastu. Man šķiet, ka šoreiz ievērojot viena cilvēka tiesības, tiek ierobežotas otra. Taču jāatzīst, ka man ir citas iespējas iegūt informāciju, bet šim cilvēkam izvēles ir stipri mazāk.

Nu, ko – šodien beigsim uz filozofiskas nots – dažādības pēc 🙂