Oskars Tutiņš

Viskas un futbols

17 maija, 2010 at 21:11 (Anglija 2010)

Nu, lielais sveiciens pēc kārtējā ilgākā pārtraukuma. Tos, kuri par mani satraucās, steigšu mierināt, ka viss notiek pēc plāna, tikai ar nelielu aizkavēšanos. Vizīte pie angļu lēdijas tika atlikta par nedēļu sakarā ar draudzes kopīgo lenču par godu vietējai misionāru ģimenei, kura darbojas Briselē. Uz šo pasākumu vietējā skolā tiku aicināts arī es. Vēl svētdien baznīcā nāca klāt vairāki un prasīja vai piedalīšos. Drošības pēc teicu, ka iešu, ja nebūs izsaukuma uz darbu. Piebraucot pie Glebe’s skoliņas, man tapa skaidrs, ka man tomēr būs „izsaukums”, jo pilnīgi visi bija sarūpējuši ko cienastam, bet es, kā tāds nelga, neiedomājos pavaicāt, vai kas jāņem līdzi un publisku lenča pasākumu. Tomēr – nav ļaunuma bez labuma: pirmkārt jau tas, ka svētdien darbā tiešām visiem gribētājiem bija pieejamas virsstundas, bet labie draudzes ļaudis pat mazliet sašuta par to, ka nākas strādāt svētdienā. Labi – atzīstos, ka nedaudz noraustījos no tik liela daudzuma svešu cilvēku un no tā, ka nezināšu ko darīt. Tādēļ pieturēšos pie sākotnējā plāna – vispirms pie lēdijas un tad jau uz lielākiem pasākumiem. Toties mācītājs man paziņoja, ka es neesmu šeit (Burtonā un Anglijā vispār) tāpat vien un ar mani sakarā tam esot kāds plāns. Dīvaini, bet viņš vaicāja vai esmu apmierināts ar savu patreizējo darbu. Norunājām tikšanos uz ceturtdienu lai tiktu par visu skaidrībā. Uz ceturtdienu tādēļ, ka man jau šai dienā virsstundas būs aprautas cita iemesla dēļ. Kādu laiku atpakaļ bibliotēkā notika informatīvais pasākums bezdarbniekiem, kurš tika reklamēts angļu avīzēs un rezultāts bija garlaicīgs pašiem rīkotājiem. Toreiz netīšām tur gadījos un atļāvos paspīdēt ar saviem apsvērumiem, kādam jābūt šādu konsultāciju mārketingam. Jau biju aizmirsis par šo atgadījumu, kad man pēkšņi zvana no East Staffordshire Borough Council (nu, tā kā no novada padomes) un uzaicina pārrunāt manu gatavību darboties viesstrādnieku informēšanas jomā. Ceturtdien 5.30 PM turpat bibliotēkā. Un arī tas vēl nav viss!

Maija sākumā es uztrāpīju uz Stapenhilas pavasara festivālu, kur bija daudz atrakciju bērniem, stādu tirdziņi un kāds interesants stends. Trīs vīri gados pie vienkāršas finiera sienas, uz kuras daudz kvalitatīvu fotogrāfiju, kurās visās attēlots kas? TALKAS! Izrādās, ka tā ir vietējā brīvprātīgo komanda. http://www.bcv.org.uk Onkuļi pilnīgi pārsteigti, jo esmu pirmais no iebraucējiem, kas jebkad interesējies par iespēju piedalīties šādos darbos. Lielākā daļa esot galdnieki, bet noderēšot arī metālists

Pamazām esmu apguvis divus vietējos krogus. Tajos ir vairāki vīreļi, kuri tur laikam dzīvo, jo sēž vienmēr! Tie runā man nesaprotamajā dialektā un par kausu dzīvā alus Marston’s Pedigree (tiešām labs!) ir gatavi ar mani runāties. Iespējams, ka pēc pāris nedēļām sapratīšu ko tie man saka un par ko smejas. Bārmeņi dzeramnaudas nesaprot un pat nedaudz apvainojas. Kā veikalos tā bāros uz letes ir ziedojumu kastītes, dažviet pat vairākas. Ja pasaki, lai atlikums „goes for charity” jebšu – labdarībai, tad attieksme ir krietni laipnāka. Vienā pabā gan man teica, ka labais stils esot paņemt atlikumu un ar otru roku dot citu naudas monētu kā pateicību, bet laikam man nesanāk. Dikti aizdomīgi sāk uzvesties

Tā – kas tad vēl ir atlicis? Pēc lasītāju domām intereses cienīgs bija mans futbola spēles apmeklējums, kas būtu pelnījis ciešāku izklāstu tad te nu tas būs.

Mēdz teikt, ka angļiem futbols ir reliģija. Esot šai zemē nu nekādi nedrīkst palaist garām iespēju pabūt kaut vai divu mazu kaimiņu pilsētiņu futbola mačā – REAL MEDINA VS LICHFIELD CITY. Afišas nekur nebiju pamanījis un ja nebūtu Burtonas ilgdzīvotāja Edija, es nemūžam neuzzinātu par šo maču. Taču tagad es kā ercens sēžu viņa auto ar spēles biļeti kabatā un braucu uz pilsētas nomalē esošo Pirelli stadionu. Pa ceļam paķeram divus krievu puišus no Latvijas un Igaunijas. Tiem ir interese par spēlēšanu kādā no vietējām komandām. Pie stadiona piebraucot esam pārsteigti par daudzajām automašīnām stāvvietā. Ieeja atgādina militāru ierīci ar rotējošiem metāla ragiem. Uzreiz pēc tam, kad iekļūsti iekšā, tevi liegi un neuzbāzīgi aicina daži alus krāni mazā bufetītē. Esam pēdējā minūtē, tūdaļ sāksies spēle, bet es nespēju atturēties no alus glāzes iegādes. Izrādās, ka velti – tā ir jāizdzer tepat koridorā, jo stadionā ar alu neielaiž. (Nākamreiz jāprasa, lai lej šķīstošo zupu turzās, jo tādas gan redzēju skatītājiem rokās!) Nu, neko – izloku bez baudas un dodos uz tribīnēm. Mani uzreiz laipni aizsūta pa kreisi. Tikai vēlāk saprotu kādēļ – pa labi tiek sūtīti visi babaji. Burtonas komandu finansē un atbalsta vietējie uzņēmēji – pakistāņi. Komandā visi ir melni, izņemot divus – poli un it kā latvieti. Uzvārdu uz lillā formastērpiem nav, tādēļ neesmu tik ļoti par to pārliecināts. Pretinieku komandā visi ir angļi, vai vismaz baltādainie. Tas nosaka arī līdzjutēju sadalījumu pa sektoriem. Esam pie Ličfīldas faniem un vienkārši vērojam spēli bez brāzmainām emocijām, jo šaubu nav, ka šeit jūsmot par Burtonas komandas veiksmīgu pretuzbrukumu ir vismaz riskanti – tiesa, ne tik ļoti riskanti kā pie brūnajiem faniem par balto komandu. Atzīšos, ka lielāko daļu no spēles vēroju skatītājus, nevis futbolistus. Babaji pilnīgi nopietni atgādināja satracinātus babuīnus. Ja atminaties R. Kiplinga Džungļu Grāmatu, tad Maugļa nolaupītāji uzvedās un varbūt pat izskatījās tieši tāpat, jo vairākiem bija kažokādas pižiki un pamatīgas ziemas drēbes tumšās krāsās, uz kuru fona tikai acis zibinās. Fonā visu spēles laiku skan afrikāņu bungas kvalitatīvā ritmā. Pirmās 10 minūtes šķiet, ka pretiniekiem nav izredžu, jo spēle norisinās uz vieniem vārtiem. Vairāki nēģeri tiešām ātri skrien un trāpās labās situācijās, kuras neizmantojot tikpat labi un ilgi vārtās pa zemi paužot neizmērojamu izmisumu par neveiksmi. Šad un tad uz laukuma izskrien melns dakteris melnās drēbēs ar melnu sporta somu – dīvains paskats! Un tad tiek iesisti pirmie vārti. Sitiens ir tāls un tik spēcīgs, ka dzirdams kā gaiss sitas pret bumbu kā spēcīgs vējš pa veļas auklu. Vārtsargam nav izredžu un mūsējie ir vadībā ar 1:0 Nu tik ir grimases un žesti! Galvenais sauklis – who are you!?- kam vajadzētu pazemot pretinieku. Paiet labs brīdis, kamēr saprotam, ko viņi bauro, jo tas izklausās pēc „huojahuojahuojahuoja…” Ličfildas fani visai piezemēti, bet tas tikai līdz brīdim, kamēr netiek iesisti atbildes vārti 1:1 Neesmu izcils šīs spēles vērotājs un patiešām prasās pēc atkārtojuma kā TV. Otrajā puslaikā daži izmisīgi centieni ko vērst par labu, taču acīmredzami ir tas, ka pretinieku komandai ir labāka fiziskā sagatavotība. Kādā brīdī notiek nelāgs incidents – kāds no brūnā pūļa ir metis ar tukšu limonādes bundžu viesu komandas faniem un trāpījis 10gadīgam zēnam pa aci. Nu ir teātris par rubli. Puiku mierina visi un tas brēc kā aizkauts. Pakistāņu menedžeris dodas uz pārrunām un mēģina ko sarunāt, bet tēvs rāda bargu seju un nav mierā ar piedāvājumu ik pa brīdim pamudinot puiku uz spēcīgākām emocijām, jo futbolā taču tā dara visi – arī uz laukuma. Atceros sava lielā dēla Kristapa tekstu pie sava skype profila: „Futbols ir džentelmeņu spēle, kuru spēlē huligāni, bet regbijs ir huligānu spēle, kuru spēlē džentelmeņi”. Te nu tas tiešām ir redzams – pat futbolisti rāda žestus skatītājiem. Pilnam mierinājumam viesi gūst otrus vārtus. Un nu var izcelties mūsu loža. Par pārsteigumu man, aktīvākās ir sievietes, kas atzīstamos decibelos bļauj uz babajiem – Who are you?! Tagad zvēru dārzs ir kļuvis par skumjo slimo pērtiķīšu baru no grāmatas par Doktoru Aikāsāp. Spēle beidzas un mēs dodamies prom. Tikai pēc nedēļas, nesot saimniecei īres naudu, sarunā pie tējas izrādās, ka pēc spēles ir bijis masveida kautiņš starp vismaz 200 faniem. Policija no visa reģiona esot sabraukusi. Tā iet, ka nelasu vietējās avīzes… mazliet žēl katru dienu 50pensus ziedot par nesaprotamām ziņām, taču būs vien jāsāk iedziļināties.

Kopsavilkumā tādas divējādas emocijas – pretinieki tiešām spēlēja labāk un bija pelnījuši uzvaru, bet es nekādi nespēju sevi asociēt ar to komandu, kas pārstāvēja pilsētu, kurā dzīvoju.

Mazmazītiņu ieskatu vēlāk varēsiet gūt no video, kas iefilmējās šķībi, bet beigās vispār pazuda. Ceru, ka Mariss atradīs un pievienos rīt no rīta.

Nākamās ziņas – ceturtdienas vakarā pēc abām sarunām ar mācītāju un varas pārstāvi.