Oskars Tutiņš

Tāpat vien…

21 maija, 2010 at 18:49 (Anglija 2010)

Šodien gadījās no darba tā ātrāk, tādēļ uzrakstīšu – kas un kā – tādos lielos vēzienos.
Darbā pilnīgs kolhozs. Jaunajam puisim Raienam ir nodotas visas pilnvaras vadīt ražošanu. Džeks raujas kā kāmis skrejritenī – skaņa ir, bilde ir, bet jēgas arvien mazāk. Puisim 23 gadi un viņš tiešām cenšas, bet tas ir tā kā komandu sporta spēlē – vai nu tu redzi laukumu un dod piespēli, vai arī skrien pats. Raiens skrien. Pat ļoti. Nu jau viņš izskatās sagurušāks par Adamu, kurš tagad ir vienkāršs strādnieks par spīti visām savām zināšanām. Lielas pārliecības par šī uzņēmuma rītdienu nav, taču pasūtījumi gāžas kā traki. Vispār jau šīs ir unikāls uzņēmums. Kāds arhitekts vai būvinženieris ir izdomājis, ka māja ir foršāka, ja virs loga ir metālā iestrādāta ar putuplastu pildīta metāla pārsedze “lintel”. Nekur citur pasaulē neko tādu neizmanto masveidā, bet Lielbritānijas būvindustrijā šai detaļai ir kulta statuss. No uzņēmuma 6 metāla presēm divas ir nelietojamas, un no divām metināšanas-krāsošanas līnijām viena ir salūzusi. Tā tas turpinās jau nedēļu. Pa šo laiku jebkuru detaļu varēja no jebkuras vietas ar mašīnu atvest! Taču te viens vēss angļu miers. Reizēm ejošās preses stāv, jo nav pievestas jaunās loksnes, bet autokārs ir iesaistīts štrunta darbos pie citiem kāriem… Baigi jau nu gribas te kādam visu pateikt, bet esmu ielāgojis, ka iniciatīva ir sodāma… tādēļ vēsu prātu pielāgojos apstākļiem. Beidzot esmu spējīgs pastāvīgi noregulēt presi un tādu cilvēku mūsu maiņā tagad ir 4… Supervaizeris Raiens ir apsolījis man savu veco Ford Escort par dažu nedēļu virsstundām. Tas priecē, jo paveras pilnīgi citas darba iespējas.
Tagad, savukārt par nedēļu vecu notikumu… pagājušā sestdiena… Līdz šim par to nestāstīju, jo neko lāgā neatceros. Klusējošais darba puisis Aivars (kurš beidzot ir sācis runāt) , es un vēl viens humoristisks tēls – Guntis, nolēmām mazliet pagaršot, kā Anglijā garšo šnabis un tad apmeklēt dažus angļu pabus. Aivars alkoholu nebija lietojis mēnešiem, bet es, savukārt solījies to nedarīt… Guntim labi gan tā gan šitā. Nākamajā – svētdienas rītā, uz darbu aizgāja tikai Aivars. Pats interesantākais ir tas, ka tagad ieejot apkaimes pabos mani sauc vārdā, sit uz pleca un vaicā kā es jūtos un kā jūtas tas nopietnais draugs. Izrādās, ka Gunti tovakar bijām pazaudējuši un tam pašam savi piedzīvojumi, bet mēs esam apguvuši angļu sestdienas vakaru tradīcijas. Pat apkopojot visu dzirdēto filma nelīmējas kopā. Protams, ka nosolījos atkal ni un ni…
Tomēr savs labums ir – nu jau ieejot tuvākajos pabos man ir iespēja parunāt ar vismaz vienu apmeklētāju, jo tas mani pazīst… žēl, ka es viņus nē…
Tā nu no jaunajiem pabu paziņām esmu noskaidrojis vismaz vienu veidu kā atbildēt uz “Are You allright?” – vajagot teikt – “Com I’ll tell You!” (Nāc – pastāstīšu!) Ja tā ieklausās, tad daudzi tā tiešām atbild! Vēl varot teikt: “Sounds a pound!” (Izklausās pēc mārciņas!) Izmēģināju abus, bet nevienu angli nepārsteidzu. Tātad – atbildēt vari jebko, jo neviens tāpat nepievērš uzmanību tam, ko saki.
Tā… par ko tad vēl? Uz ielām mašīnas prastākas kā Rīgā. Dažus Lotusus un Ferrari esmu redzējis, bet esmu patālu no Londonas, kur visas autokonfektes braukā.
Laiks no šodienas tāds samērā karsts. No sākuma es neticēju, ka Anglijā laiks mainoties ap diviem dienā. Tagad pamazām to novēroju. Ja 11AM, kad mani darba pārtraukums ir saulains un skaists, tad, visticamāk, ka 2PM, kad pamatdarbs beidzās, būs apmācies un jau vilks uz lietu. Tā pa īstam lijis te tomēr 2 mēnešu laikā nav. Dažas lietainas stundas un viss. Pakistāņi gan visai precīzi pasaka pēc cik dienām un cik ilgi līs. To man pauda celtnieki, kuri tiek reizēm pasteidzināti pabeigt darbus līdz noteiktai dienai, jo pēc tam līšot. No sākuma smējušies, bet tagad paši iet vaicāt kad gaidāms lietus. Laikam tiem tuksnešu ļaudīm gadsimtos izstrādājusies oža uz lietavām, tāpat  kā mums sāk izstrādāties instinkts uz nocenotās pārtikas izvietošanu plauktos…
Tā – gana pļāpāts – laiks uz parku uzspēlēt bumbu ar lietuviešiem. Būtu dumji noraidīt piedāvājumu iedzert pudeli alus un uzēst kaltētu zivtiņu, jo ne jau vienmēr viņi tik laipni! 🙂
Saņemieties! Man teica, ka Latvijā cilvēku sejas arvien drūmākas…
Dažkārt man palīdz viena atziņa – Ja nevari vai negribi mainīt apstākļus – maini attieksmi!