Lenčs pie angļu lēdijas
Good afternoon!
Beidzot ir pienākusi svētdiena! Vakar pēc darba likos gulēt jau ap 4 pēcpusdienā un ar nelieliem pārtraukumiem nopampu līdz pat rītam. Bija doma pirms baznīcas nopirkt jaunas ūziņas, bet veikali veras vaļā ap 10.00 Nu – neko… vēl nedēļu padzīvošu savos vienīgajos džinsos, jo otras bikses ar kurām atbraucu, ir izdilušas nepiedienīgajā vietā. Baznīcā viss pa vecam un dievkalpojums vairāk līdzinās teoloģijas lekcijai. Pārsvarā nodarbojos ar angļu un latviešu Bībeles tekstu salīdzināšanu. Daudzas lietas abās valodās izklausās pilnīgi savādāk un ir ar citu nozīmi. Kad viss beidzas, sarunājam ar Mrs. Jenny Wilson (angļu lēdiju), ka būšu klāt viņu mājā plkst 1PM. Izrādās, ka viņa dzīvo pavisam citā pilsētas malā nevis manis iecienītajā Sapenhill … Nu, neko – iebraucu mājās, ievadu pasta indeksu, ko visi angļi pievieno savai adresei pat uz noplēstas papīra loksnītes, http://www.viamichelin.com un secinu, ka tas atrodas 4,5km no manas mājas. Pulkstenis jau 12.45! Steidzos kā traks, bet bez 5min vienos tomēr piezvanu un pasaku, ka esmu pārvērtējis sava velosipēda ātrumu un savas pilsētas zināšanas. Tas nekas – lai braucot vien kā man sanākot. Kad ierodos, uz ielas jau mani sagaida viņas vīrs Jim. Māja ir apaļa! Pilnīgi apaļa un balta – kā no pasaku grāmatiņas. Atvainojos dikti un mani iepazīstina ar Jima māsu un māsasdēlu. Esmu slapju pieri, jo ārā ir ap 26 grādiem karsts. Man piedāvā glāzi ūdens kuru izdzeru ar patiesu baudu. Pagaidām apsēžamies TV istabā, kas atrodas starp ēdamistabu un virtuvi. Ērti dīvāni un daudz žurnālu un grāmatu. Runājam par laiku. Tik karsts neesot piedzīvots maija mēnesī un tā tālāk. Jenny rosās pa virtuvi un pēc brīža kūpoši šķīvji ceļo uz ēdamistabas galdu. Sev par nelielām šausmām tieku nosēdināts galda galā. Pa kreisi – mājas saimnieks ar kundzi un pa labi – Roberts ar mammu. Bēšīgs galdauts un zaļi plastikāta paliktnīši šķīvim un glāzei. Es saminstinos, bet beigu galā novietoju uz galda jau esošo un savu ūdensglāzi uz viena paliktnīša. Jenny paskaidro, ka šoreiz jau visu ir salikusi pa porcijām, lai būtu vienkāršāk. Uz šķīvja jaunie kartupelīši, sautēti brokoļi, zaļie zirnīši, burkāniņi un divas pieklājīgas cūkgaļas šķēles. Par cūkgaļu tiek piekodināts īpaši. Saimnieks noskaita īsu lūgšanu un varētu sākt ēst. Beidzot Jim sāk griezt kartupeli un arī es ķeros klāt. Tie noteikti nav tie paši kartupeļi, kurus ēdam mūsu mājā! Viss garšo fantastiski! Runājam par šo un to. Saku, ka Latvijā galda galā parasti sēžot saimnieks. Pie viņiem arī tā darot bet šādi sasēdušies lai saimnieki varētu netraucējot viesiem tikt uz virtuvi. Milzīgs grīdas pulkstenis zvana ik pēc ceturkšņa – 15 minūtēm. Kad apēsts pamatēdiens, tiek pasniegta ogu kūka ar pašu pagatavotu “custard” Joprojām nevaru paskaidrot, kas tas ir, bet sastāv no piena, olām un cukura. Te, Anglijā, ir cepumi ar custard, konfektes un visa konditoreja, kā arī tas nopērkams atsevišķi bundžiņās kā kondensētais piens. Garšo pēc vārītā krema. Papildus kūkai tiek piedāvātas atsaldētas avenes no pašu dārza un saldais krējums. Garšo dievīgi un dabonu arī visu pārpalikumu 🙂 Pēkšņi sarunas ievirzās par manu darbu. Vai esmu apmierināts, ko daru un tā… Visvairāk par to interesējas Roberts – nenosakāma vecuma vīrietis, bet varētu būt manos gados. Viņš esot dārznieks un vai es varētu sevi iedomāties par dārznieku? Te Tev nu bija! Pie mācītāja gāju runāt par darbu, bet uzrāvos uz mūžīgo dzīvošanu, bet te – cerēju runāt par dzīvošanu, bet viss izvēršas par darbu! Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi! 🙂 Saku, ka man ļoti patīk darbs svaigā gaisā, ka pašam ir mazs dārziņš bijis un esmu gana izturīgs. Apmainamies ar telefoniem un turpinam par visu ko. Pārsvarā man vaicā par Latviju. Namatēvs atnes pasaules atlasu un man jārāda mazmazītiņā LV kartītē, kur es dzīvoju. Atzīmētas tikai 5 lielās pilsētas. Runājam par Anglijas sadalījumu. Saku, ka apjūku kad jāsaka Lielbritānija, kad Apvienotā Karaliste un kad Anglija. Visi smejas un atzīst, ka to neviens nezinot. Vakar pa TV esot bijis erudīcijas raidījums, kurā jautāts – kura ir Lielbritānijas mazākā valsts? Visi domājuši, ka tā ir Velsa, bet izrādījies, ka Ziemeļīrija, kuru neviens neuzskatot par Angliju. Kad pienāk tējas laiks, izvelku savu ciemakukuli – Selgas cepumu paciņu. Laikam ir trāpīts desmitniekā! Kurš mērcē tējā, kurš nograuž tāpat un visi atzīst par dikti gardiem esam. Roberts ar mammu, kuras vārdu neatceros, dodas mājās, bet man piedāvā apskatīt dārzu. Puķes un puķītes, vīnogulāji un siltumnīciņa ar tomātiem… augsts dzīvžogs aizsedz kaimiņu teritorijas. Fantastiski skaisti! Dzeram vēl vienu tēju un pļāpājam par visu ko. Pastāstu par saviem piedzīvojumiem futbolā, kā man gāja pie mācītāja un par angļiem un poļiem darbā. Viņi smejas kā kutināti un atzīst, ka šādi nekad neuzdrīkstētos runāt. Taču uz nākamo lenču pasaukšot citus radiniekus, jo starp tiem esot futbola fans, kam mans stāsts par Burtonas babaju komandu būtu kā medusmaize. Angļi esot iebiedēti ar nacionālisma aizliegumiem, kas esot novedis pie mazdūšības. Visi kurnot pa stūriem, bet atklāti neko nesakot. Vienojamies, ka šāda “rūgšana” ne pie kā laba nenovedīs. Par darba tikumu arī visai bēdīgs viedoklis – Glāsgovas kuģu būve esot izputējusi angļu cietpaurības dēļ. Katrs esot darījis tikai savu darbu un beigās darba efektivitāte nokritusies dramatiski. Elektriķis nav skrūvējis vaļā vāku, kas uz četrām skrūvēm sedz sadales kārbu, jo tam vajadzīgs atslēdznieks. Jims ar Jenny esot 2 gadus bijuši misionāri Brazīlijā, bet visu pārējo laiku strādājuši cūku fermā tepat pie Burtonas. Nemanot ir pagājušas 4 stundas no lenča sākuma un pieklājīgi atprasos mājās. Saimnieki visvairāk satraukušies par to, ka es ne reizi neesot gājis uz tualeti. Ko lai dara, ka man nevajag? Atsmeju, ka esmu liels un dodos mājās. Pirms tam man piekodina, lai es noteikti noteikti vēl nākot uz lenču. Man piezvanīšot, kad tikšot gatavots kas īpašs. Tāda lieliska svētdiena padevusies! Tagad aizstaigāšu līdz pabam satikt vienu angli, kas apņēmās noskaidrot par regbija treniņiem un iepazīstināt ar vietējās komandas treneri.
Lai jums feina nākamā nedēļa!
Oskars Tutiņš 