Ziedu un dārzu festivāls
Redz, kā sanāk – te plānot kaut ko ir tikpat problemātiski kā Latvijā. Gribēju uzrakstīt jauno sadaļu jau otrdien, bet tikai tagad esmu viens pie datora un bez steigas.
Sāksim ar pirmdienas braucienu kopā ar angļu lēdiju un viņas vīru, māsu un māsas meitu uz tradicionālu kāda miestiņa ziedu un dārzu festivālu. Piebraucu pie apaļās mājiņas 1.30PM, iestumju velosipēdu priekšnamā un kāpjam Džima (Dženijas vīrs) Renault markas auto. Sēdēt priekšā un kreisajā pusē izrādās īsts piedzīvojums! Neskatoties uz to, ka Džimam ir stipri virs 70, var redzēt, ka braukt viņam patīk. Vienīgais, kam viņš dod ceļu, ir Jaguar mašīnas. Pa parastu divjoslu ceļu vālējam ar 90-100 jūdzēm stundā, kas ir apm 150-160 km/h. Ar mērvienībām joprojām putrojos, bet interesanti ir tas, ka atšķirībā no mums ierastā paņēmiena, kā aprēķina degvielas patēriņu (l/km), šeit lieto m/g, jebšu – miles per galon – tas ir, cik jūdzes var nobraukt ar vienu galonu degvielas (galons – nepilni 4 litri). Šāds indikators rēgojas arī panelī. Jautrākais ir tas, ka degvielas uzpildes stacijās degvielu tirgo litros! Viņi te ir sapiņķerējušies pa riktīgam! Collas, jūdzes, galoni, akri un svara mārciņas… pilnīgi noteikti tas pamazām atmirst. Autoservisā nevarēja atrast uzgriezni, jo tas nav no metriskās sistēmas un collas vairs nelietojot, bet collīgās skrūves taču ir palikušas!
Vārdu sakot – braucam visai draiski. Pašaujam garām īstajam pagriezienam un dabonam braukt pa apkārtceļu ar līkumu. Es tik priecājos, jo vairāk redzēšu, kā arī par to, ka pa vienu joslu braucot man nav tik bieži jāspārda grīda instinktīvi bremzējot. Piebraucam pie apm. pusotra hektāra liela zemeņu lauka, kuram blakus ierīkota autostāvvieta par godu festivālam. Man tika teikts, ka brauksim uz village, kas nozīmē – mazs lauku ciematiņš. Tomēr neredzu nevienu māju – tikai zemnieka šķūnis! Mašīnu ir daudz. Nesaprotami daudz. Nepārtraukti kāds brauc iekšā un ārā. Šī ir festivāla otrā un pēdējā diena. Sagaidām Dženijas māsu Inesi, kas pārvietojas ratiņkrēslā un viņas meitu, kurai vārdu neatceros. Ik pa brīdim parādās bezmaksas taksis, kas vadā ļaudis uz pašu ciematiņu. Izrādās, ka te reljefs ir tik īpatnējs, ka visas mājas un pat vietējā baznīciņa ir aizslēpušies aiz pauguriem. Apbrīnoju angļu pareizību – visi iebraucēji smuki saliek mašīnas, samaksā 3,50 no deguna un iet pamatīgu gabalu, kaut arī pašā ciematā iebraukt nav aizliegts! Ņemot vērā milzīgo tūristu pieplūdumu, pasākums ir galīgi nekomerciāls. Vienīgi bitenieks tirgo medu un rāda dzīvas bites stikla kastē. Vēl viena kundzīte sataisījusi apsveikumu kartiņas ar fotogrāfijām, kas izgrieztas no žurnāliem – 2-3 mārciņas gabalā! Un vēl tējnīca vietējā klubiņā. Izrādās, ka ne tikai man, bet arī ceļabiedriem būtu iekāriens nopirkt ko lauciniecisku. Aizejam līdz pirmajai mājai miestiņā labu brīdi stāvu brīnīdamies – ar ko šeit lepoties? Parasts pagalmiņš ar zālienu un dažiem lakstiem. Festivāla būtiba ir tāda, ka gandrīz visu ciemata māju pagalmi ir atvērti apmeklētājiem. Ienākumi no ieejas biļetēm tiek ziedoti labdarībai. Mazos angļu ciematiņos šī esot izplatīta ziedojumu vākšanas prakse. Mājas kopā ne vairāk par 20. Trīs villu dārzi slēgti. Kopumā ņemot neko īpaši ievērības cienīgu neredzēju. Nevienas lauku mājiņas tuvumā neredzu sakņu dārzu. Vienā vietā gan iekārtots kas līdzīgs kapiņiem, kur sasētas pupas, sparģeļi un citi dārzeņiem līdzīgi augi. Drīzāk izskatās pēc vasarnīcu rajona. Apciemoju vietējo baznīciņu, kurā esot ziedu kompozīciju izstāde. Te nu ir iespēja izložņāt visu, gan aiz altāra, gan pie bībeles, kas arī šeit ir uzriktēta uz putna muguras. Putns gan izskatās pēc pusaugu vārnulēna nevis pēc ērgļa. Vienīgā feinā kompozīcija ir “Gaisa baloni”. Laukā pie baznīcas paliela drūzma – krūmā pie pašas ieejas iekārtojies bišu spiets. Onkuliņš, kurš tiko tirgoja medu, jau atsaukts šurp ar visiem pribambasiem un palīgu. Neierastas šķiet modernās bitenieku drēbes – kā tādi Abibas treniņtērpi košās krāsās. Mazā laukumiņā turpat netālu, ir uzslieta telts un tajā iekārtojies pūtēju orķestris. Diriģents stāsta smieklīgus atgadījumus no dzīves un pa brīžam arī ko nodiriģē. Jau pēc pirmā uzkalniņa tieku pielikts pie stūres – stumju Dženijas māsu Inesi ratiņkrēslā. Pa zālājiem, sīkām šķembām un visur, kur ievajagas. Inese dzīvo pansionātā un tikai otrdienās viņu radi izved pastaigāties. Vella pilns tantuks! (Man jau liekas, ka es viņu apciemošu, kad būšu ticis pie auto.) Es patiesībā esot Otto, jo viņai tā labāk patīkot. 🙂 Visas ciema sievietes nodarbinātas klubā izvietotajā tējnīcā. Visas slaidas un enerģiskas, nevis kā pilsētas bumbulīši. Pašu ceptas kūkas un klasiska angļu tēja ar pienu. Interesanti, ka angļi, piedāvājot tēju, nevaicā, cik daudz pienu pievienot, bet gan – kādā krāsā vēlies tēju – gaišāku vai tumšāku. “Is the colour allright for You?” Vai šāda krāsa tev būs laba? Visi ienākumi – labdarībai. Pa ceļam uz autostāvvietu apstājos pie bitenieka, kurš atgriezies tirdzniecības vietā, un nopērku mazmazītiņu burciņu ar medu par 4 mārciņām – nevienam nedošu! Reāli labi pavadīta diena. Miests veselu gadu dzīvos savu mierīgo dzīvi – līdz nākamā gada festivālam.
P.S. Diemžēl nav gana daudz laika un nepietiek vieduma lai ievietotu šeit bildes. Apsolu, ka labošos, bet pagaidām bildes manā profilā draugiem.lv
Oskars Tutiņš 