Zobi, poļi un pārējais
Nu, tad tā:
Piektdien, 25.08. ar Kristapu bijām pie angļu lēdijas uz dinneru… Vai nu es biju ko pārpratis vai viņi, bet ierodoties 5.30 PM izskatās, ka esam ieradušies negaidīti… Jenny atrunājas, ka šādā karstā laikā ēdiens labāk garšo auksts un prasa vai mēs esam apmaldījušies. Zvanīja viņa man darba pārtraukumā un pēc 5 stundām ar izmisušu poli tiešām varēju būt ko sajaucis. Beidzās viss labi – uzēdam vistas kāju ar cūkgaļas šķēli, tvaicētiem dārzeņiem un dažādiem garšvielu zaļumiem no dārza. Saldajā – pašu zemenes ar saldētu piena masu… sorbets vai kas līdzīgs… Kristaps vēlāk atzīstas, ka viņam viss garšojis pēc veciem cilvēkiem… var jau būt – neesmu tādus ēdis. Nobeigumā uzspēlējam kāršu spēli ar dīvainu aparātu. Ja nav atbilstošas kārts ko uzlikt, ir jānospiež poga un kastīte sparīgi izspļauj vienu, dažas vai daudzas kārtis… vai nedara neko… Spēle saucas UNO. Vēlāk Jims izlasa manu vikāra vēstuli. Tas mēģina iegalvot, ka mēs esot vienojušies par 3 bībeles lasīšanas reizēm un tagad iesaka iet uz dievkalpojumiem bērnu sākumskoliņā, jo tur tie notiek svētdienas rītos agrāk. Neko viņš nav sapratis. Jim un Jenny saka ka šo murgu esot jāignorē un nekas neesot jāatbild.
Svētdien, ēdot maizīti, man mutē uzrodas zobs. Vienkārši izskrūvējies, atlīmējies, vai kā nu vēl sauc to, kas man pēc motocikla avārijas tagad mutē zobu vietā. Otrais priekšzobs, paskats piemīlīgs. Pirmdien pēc darba dodos uzreiz uz tuvākajām dentistu klīnikām. Mani aplauž visās. “Vai jūs esat pie mums reģistrējies? Jaunus pacientus nepieņemam…” Vienīgajā vietā, kur pieņem jaunus klientus, mani var pierakstīt uz 28. augustu. Neesmu mierā un turpinu meklēt variantus. Ir neatliekamās palīdzības klīnika. “Vai jums sāp? Nē?! Tad tas nav mūsu kompetencē!” Samuldos par deviņiem mēmiem, ka esmu komandējumā un dēļ zoba izjūtu milzīgu stresu un diskomfortu. Tas varētu derēt. 16,50 par vizītes reģistrēšanu un 118,00 par procedūru, jo tā tomēr esot estētiska rakstura nevis medicīniska ķibele. Viņi gan iesakot nopirkt aptiekā zobu cementu un pielīmēt pašam. Tas izmaksāšot 15 mārciņas. Tik traks neesmu, jo tomēr ir pagājis vairāk par 1 diennakti un tukšais caurums noteikti pilns ar visādiem gardumiem. Noteiktajā laikā vecs babajs parastā rūtainā kreklā ar īsām piedurknēm un dikti spalvainām rokām, iestutē implantu savā vietā. Tas prasa 5 minūtes. Tagad saprotu, kāpēc meita štuko par zobārsta karjeru! 
Mans poļu pārinieks Tomeks sagājis sviestā. Salecies ar saviem mājas biedriem un tagad viņam uzstādīts ultimāts – vai nu izvācas viņš ar sievu un bērniem, vai izvācas pārējie 3 poļi un Tomekam vienam jānomaksā visa māja, kas ir nereāli. Plāni mainās ik mirkli. Vienu brīdi viņa sieva atradusi darbu Londonā un pēc 3 dienām visi braucot pie radiem uz galvaspilsētu. Nē, tomēr esot atrasts lēts dzīvoklis tepat. Nē – tas esot nelegāls un nevarēs pārformēt pabalstus. Sieva ar bērniem piektdien lidošot uz Poliju. Nē – viņs bijis varas iestādēs sūdzēties un viņam ir iespēja palikt esošajā mājā… Tā tas turpinās un pēdējos variantus nemaz neklausos. Zvana man pa dienu, vakaros, skaidro kautko – sauc tulkot (?!) Pareizāk sakot – runāties ar babajiem, kuri izīrē dzīvokļus. Beidzot pasūtu viņu bekot. Galīgi uzkāpis uz galvas! Šodien darbā tāds mazrunīgs. Piektdien ievācoties jaunajā dzīvoklī. Pamāju vien ar galvu. Man savas domas.
Viens no mūsu mājas iemītniekiem, kas te nodzīvojis mazliet vairāk kā mēnesi, pazūd īstenā angļu stilā – nevienam ne pušplēsta vārda – ne lūdzu ne paldies. Katram Anglija ir savādāka. Manējā ir visai viesmīlīga un interesanta.
Visnotaļ pamatīgi sāku meklēt darbu. Sāk sāpēt roku locītavas un galvā iezogas trulums – jāmūk!
Oskars Tutiņš 