Oskars Tutiņš

Wolverhampton

13 jūlijā, 2010 at 22:29 (Anglija, Anglija 2010)

Beidzot ar Kristapu aizdevāmies sen plānotajā ceļojumā pie viņa klasesbiedra uz 50 km attālo Wolverhamptonu. Brauciens izrādījās visai nogurdinošs un nebijām dikti sagatavojušies apgādājoties ar kartēm vai ceļa maršruta aprakstu no viamichelin.com

Beidzu darbu divos un pēc dažu stundu pakošanās esam ceļā. Ja man likās, ka Latvijā ir švaki ar ceļu norādēm, tad tagad šķiet, ka angļiem jābrauc pie mums mācīties. Lielās šosejas, iespējams, ir apgādātas ar norādēm, bet vidējie un mazie ceļi bieži vien ir pilnīgi “akli”. Labi, ka laiks ir feins un – galu galā – varēja arī līt! Pamazām parādās pirmās daudzstāvenes. Jāsaka, ka tās šeit izskatās tieši tāpat kā Ķengaragā vai Purvciemā.

Nokļūstot galā, esam 100% pārliecināti, ka esam veikuši kādu 20 km līkumu. Parasti Michelins uzrāda lielāku laiku nekā patiesībā nepieciešams, tādēļ cerējām, ka tiksim galā 3 stundās prognozēto 3,5 h vietā. Reāli braucām 4,5 stundas! Visu ceļu sajūta, ka minamies pret kalnu un pret vēju. Lielākais šoks mani pārņēma, kad nopirku karti un secināju, ka nekāda līkuma nav bijis! Bet – galā esam un Edmunda mamma sarūpējusi vakariņas, kas ielīksmo sagurušos ķermenīšus.
Pilsēta ir krietni lielāka. Šeit nokļūstot liela daļa politiskā patvēruma pieprasītāju. Ja godīgi, tad nejūtos nemaz kā Anglijā – nevienas laipnās sasveicināšanās un cilvēki visai agresīvi. Angļu valodu dzirdu maz – latvieši, lietuvieši, arābi, indieši un visuresošie poļi. Ja tik ļoti nebūtu nominušies un dibengals nevaimanātu pēc atpūtas, es dotos atpakaļ pēc iespējas drīzāk. Pilsētā ar 200 000 iedzīvotājiem, protams, ka nevar būt tāpat kā mūsu miestiņā ar 45 000… Taču, manā uztverē tā tomēr vairs nav Anglija. Taču mums ir paveicies, jo tieši šajās brīvdienās notiek Wolverhamptonas pilsētas svētki. Organizatori apgalvo, ka tas ir gada lielākais pasākums vidusanglijā. Kaskadieri, monstertraki, izpletņlēcēji, armijas motociklu vienība un ganu suņu dresūras paraugdemonstrējumi… tā ir tikai daļa no programmas.

Pasākumos piedalās arī pilsētas mērs, kurš ikdienā braukā ar riteni un kuram nemaz neesot mašīnas (!) No malas skatoties šķiet, ka onkulis tiek cienīts.
Izrādās, ka šeit nevienā veikalā nav mūsu iecienītā plaukta “Reduced to clear”. Iespējams, ka šeit visu, kam beidzas termiņš, izmet miskastē. Tas dzīvi padara krietni sarežģītāku. Cilvēki strādā par to pašu garantēto minimumu -5,80 stundā. Pamazām man sāk likties, ka patiesībā strādāju tīri labā vietā, jo citur pusdienu laiks netiek apmaksāts un virsstundas tiek aprēķinātas no 42 stundām nedēļā, nevis 40 kā pie mums. Latvieši, kas te (Wolverhamptonā)dzīvo jau 4 gadus un labi runā angliski, vienalga netiek pie labākiem darbiem. Nezinu kādēļ. Taču – no otras puses, ar tiem pašiem 800 paundiem mēnesī, var dzīvot samērā pieklājīgi.
Pienāk svētdiena un atkal nākas brīnīties – praktiski viss ir slēgts! Pat tūrisma informācijas birojs! Par interneta kafejnīcām un veloveikalu pat nerunājot. Arī tirgus ciet un lielākā daļa no tirdzniecības centra veikaliem. Varbūt ļaudis ir baznīcā? Nekā – tur arī tikai dažas tantiņas. Pilsētas parkā svētki turpinās un arī mēs sākam gatavoties mājupceļam. Šoreiz esmu bruņojies ar 2 kartēm un ceļa aprakstu. Mājās nokļūstam 3 stundās un tiešām bieži šķiet, ka braucam tikai no kalna lejā. Kad ieraugam Burtonas alus darītavu torņus pārņem patiesa līksme – mājas! Nākamais ceļojums būs krietni īsāks – uz Lichfieldu, kurai braucām cauri. Bat tas jau kaut kad nākamnedēļ.// <![CDATA[//