Oskars Tutiņš

Latviešu balle Derbijā

5 septembrī, 2010 at 23:26 (Anglija 2010)

Kas gan vēl no latvieša dzīves Anglijā ir palicis neaprakstīts? Pareizi – viena riktīga lustēšanās trimdas gaumē!

Pirms nedēļas klaida bāleliņus apšalca ziņa, ka lielākajā blakus pilsētā Derby, notiks latviešu balle. Kā jau parasti – apšalca un noplaka. Daļa no tiem, kuri gribētu pašīberēt pusdzīvās mūzikas ( čimčidrilkas, jebšu sintezatora) un dziedātājpāra pavadījumā, apslāpēja sevī šo vēlmi nepatikā pret visuresošajiem pļēgurtautiešiem. Daļa noslinkoja ar braukšanu, jo 22km tomēr nav tas attālums, ko TV reklāmas pauzes laikā var aizcilpot lai aplūrētu. Arī es nekāds naskais dancātājs neesmu, tādēļ bikses nepletēju un kravati nestērķelēju. Taču – kā jau parasti, pēdējā brīdī, labo ļaužu Juris ieminas, ka ar famīliju brauks apskatīt kā latvieši uzdzīvo blakus miestā. Es aši vien uzmetos šamējiem uz astes un 7.30 vakarā jau žvidzinam pa lielceļu. Gudrais TomToms mūs izvadā un izrāda pilsētu, kurai pamatus romieši likuši 2. gadsimtā pēc Kristus un kura slavena ar to, ka te tiek ražoti Rolls-Royce motori. Beidzot atrodam Ukraiņu biedrības namu, kurā notiks latvju saiešana. Ejam ar Juri izlūkos. Durvju priekšā jaunkundze spilgti zilganzaļā vakarkleitā ar tādas pašas krāsas banti matos. Piesardzīgi padodam labvakaru. Jā – nāciet iekšā un visādi citādi laipni gaidīti! Dodamies iekšā un durvīs mūs sagaida ražens tautietis ar cigareti aiz auss – visiem ienākot esot jāiepazīstas un jānosauc savs vārds – viņš esot Vovčiks. Dodamies dziļāk, kur paliela telpa ar skatuvīti, 8 gariem galdiem, no kuriem divus ir aizņēmuši cienījama paskata un vecuma Daugavas Vanagi. Pārējā publika vēl tikai ierodas. Dodamies uz mašīnu pakaļ Jura kundzei ar meitu un nu jau esam gatavi arī iegādāties ieejas biļetes par 2,50 mārciņām gabalā. Vovčiks atkal grib iepazīties. Izvēlamies savu galda galu un dodamies uz bufeti. Aizkustinoši rūpīgi smērētas un dāsnas maizītes, gardas ābolmaizes un pīrādziņi ar dažādiem labumiem par 20-30 pensiem. Bārā divi pusmūža ukraiņi priecājas par to, ka kāds saprot krieviski, bet savā starpā runā angliski. Dejas jau sākušās un Larisas Mondrusas melodijas mijas ar Prāta vētras un dziesmām un man nezināmiem šlāģeriem. Publika raiburaiba – pārīši un nelielas kompānijas, bļaustīgu jauniešu bariņš un Vovčiks ar dažiem draugiem. Kādā brīdī sirmo Daugavas Vanagu sejās pazib šausmas, kas mijās ar izbrīnu – zālē ienāk četri mazi, melni un dikti aktīvi… babaji (iespējams, ka kurdi). Mutes paliek vaļā uz nenoteiktu laiku, kad viens no tiem skaļi saka „Labvakar!”. Pēc kāda laika ierodas arī viņu dāmas – dažāda kalibra latvju zeltenes. Šī kompānija nosēžas pie galda starp skatuvi un deju placi, kur visu vakaru mūs priecē ar savu temperamentu. Valsi tie dejo aizkustinoši nejēdzīgi, bet līdzko ir kāda kopīgā deja pa apli ar sadošanos rokās, tā viņi jūtas savā elementā. Vakars aizrit interesanti un priecīgi. Ar laiku pat sirmie DV onkuliņi un kundzītes izskatās samierinājušies, ka latviešu kopiena Anglijā ir mainījusies uz neatgriešanos.

Pasākums ilgst līdz pusnaktij, kad pēc angļu likumdošanas tikai īpaši licencētas iestādes drīkst turpināt darbu. Ukraiņi ar šādu atļauju ir nožmiegušies un balle beidzas.