Tā lūk man iet…
Pamazām uzstādu arvien jaunus rekordus dienasgrāmatas paužu garumā…
Koledžā iet stresaini. Sākušies daudz mājas/rakstu/darbi. Katru otrdienu nāku mājās izmisis un kompleksains, ka neko nesaprotu. Tagad jāsāk fizikas ieskaites darbu noformēt. Nezinu no kura gala sākt. Cerams, ka otrdien varēšu no kāda kursabiedra ko nošpikot, lai nav jāsēžas pie baltas lapas. Trešdienā piekabinu lekciju pierakstus pie preses un uz dienas beigām jau sāku šo to saprast.
Darbā visai raibi. Šobrīd esmu kļuvis par tādu kā universālo kareivi. Mani sūta visur, kur vajadzīgs cilvēks. Uzņēmumam ir jumta logu ražošanas nozare, kas saucas “Keylite” . Lai pagrābtu daļu no Velux tirgus pīrāga, ir izsludināta 10 gadu garantija visiem jumta logiem. Logus ražo Polijā. Garantijas darbu kļūst arvien vairāk. Tad nu es pāris dienas nedēļā braucu 4-5 stundas uz kādu Anglijas galu, 20 minūtēs parasti visu padaru un braucu atpakaļ. Jāizdomā kādu veidu kā mācīties braucot mašīnā. Vispār jau dikti feina tā logu padarīšana – kontaktēties nākas tikai ar angļiem, pārsvarā tās ir garlaikotas mājsaimnieces, kurām esmu tāds kā krāsas plankumiņš pelēkajā rutīnā 
Citās dienās strādāju turpat rūpnīcā, tikai āra laukumā – braucu ar autokāru un komplektēju pasūtījumus. Sausā laikā ir OK – vadāju tādus 0,9 līdz 4,8 metru garus dzelžus pa briesmīgu betona laukumu. Katru reizi, kad ar lielu troksni nogāžas čupa ar linteļiem, man uzgavilē kolēģu bariņš. Atšķirībā no ražotnes, te cilvēki strādā ilgāk un savstarpēji labi pazīst viens otru. Jautrīši un pārsvarā tikai angļi. Bail iedomāties – kāds tas darbs ir lietus laikā?!
Tad nu tagad esmu tāds kā triju kungu kalps. Polēns skumst bez manis, bet es brienu pa dzīvi uz priekšu.
Mājās beidzot ir internets. Taču rakstu darbi ir tik daudz, ka nesolu biežus ierakstus…
Lai nu arī jums viss padodas un izdodas!
Oskars Tutiņš 