Ieraksts Nr 64
Briest pārmaiņas!
It kā nekā konkrēta, bet skaidrs, ka kaut kas notiks darba sakarā. No divām maiņām beidzot ir izveidota viena. It kā atlasīti labākie no abiem “šiftiem” un tagad es strādāju ar Pleiboju – poli vārdā Eryck, jebšu vienkārši – Ēriku. Puisis te strādā 3 gadus un samērā labi pārzin situāciju, taču tas nav nopietnākais iemesls pārmaiņām.
Pirmkārt ir jūtams rudens. Skārda angārā nav ventilācijas, bet braukā autokāri un strādā vismaz 4 metinātāji. Pēc 2 stundām sākas pleķi gar acīm un ģībslis ir tuvu. Ja atver angāra durvis, tad caurvējš gāž no kājām un iesvīdušais augumiņš itin drīz kratās agonijas cienīgās konvulsijās. Lietuvietis ver durvis vaļā, bet poļi ver ciet. Beigās kašķis aiziet līdz koka nūju argumentiem. No diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Priekšniecība notiekošo ignorē – paši esot 5 gadus strādājuši šādos apstākļos – tātad arī mēs varam. Kā krievu armijas dembeļi.
Otrkārt, ir noticis kašķis par to, ka mani lieto jumta logu nozare un noliktavas nozare. Ražošanas priekšnieks aizliedzis mani izmantot. Izklausās jau saudzīgi, bet tas bija vienīgais prieciņš manās darba gaitās. Tagad uz remontiem braukšot lāga metinātājNaidžels – onkulis ap 55 gadiem, 140kg un mocha avārijā satriektu potīti. Reālas jēgas no viņa loga nomaiņā nav, jo uz jumta viņu nevar laist, bet iekšpusē uz trepēm viņš arī nenostāvēs. Kā pastāvīgajam darbiniekam viņam arī jāmaksā vairāk par laiku, kas reāli tiek pavadīts ceļā, taču kārtējo reizi apstiprinās Anglijas principu patiesība – jo labāks tu esi sliktā darbā, jo ilgāk tur paliksi. Skola maksā naudu. Cenšos nedomāt par to, ka jumtos un Yard (noliktavas pagalmā) džeki pelna stipri vairāk – man vienkārši ir interesanti darīt ko citu.
Piektdien sākās kariņš par manu darbību uz forklifta (autokāra) pagalmā. Ražošanas lielpriekšnieks Naidžels neļauj man braukt arī tur – darba esot gana pie preses. Forkliftiešu priekšnieks gatavs par mani cīnīties un palūdza atnest manu FLT (forklifta) licenci. Nu ir ziepe – man taču tādas nav! Labi – samelojos, ka ir, bet visi ir apmierināti un slavē aizgūtnēm, ka mani nav jāmāca atšķirt produkcija, drukāt uzlīmes, sastīpot pakas un citas lietas, kuras esmu apguvis pusgadu strādājot. Arī stūrēju visai braši. Pirmajā brīdī tēlošu muļki un rādīšu ekskavatora/iekrāvēja tiesības un teikšu, ka Dzimtenē tādas ir arī autokāriem. Ar skubu jānoliek eksāmens, bet tas maksā 380 mārciņas… jāaizņemas no UngurBankInternational…
Skola… rīt sākšu rakstīt assesmentu (ieskaišu) darbus. Bail pat iedomāties, bet labi, ka man ir konsultants Kristaps. Viņš jau trīs tādus ir uzrakstījis un izskatās, ka mācībām pieslēdzies nopietni. Vienā no moduļpriekšmetiem – Personal Development, man jāanalizē savs darba apraksts. Vajadzētu jums redzēt lielpriekšnieka sejas izteiksmi, kad palūdzu savu “job description” – izmisums, dusmas, bailes un izbrīns vienkopus. Nevienam te neesot darba apraksta! Arī viņam tai skaitā!… knapi novaldos lai nepateiktu, ka tagad man skaidrs kapēc uzņēmums ir tik sūdīgs… galu galā – man te vēl dažas nedēļas jāpastrādā. Darīšu visu lai noliktu FLT sertifikātu un meklēšu citu darbu…vai pāriešu uz pagalmu vai jumta logiem, kur atzinība jau nopelnīta.
Nu re – pasūkstījos un vieglāk palika!
Ar labu nakti, psihoterapeiti mani mīļie!
It kā nekā konkrēta, bet skaidrs, ka kaut kas notiks darba sakarā. No divām maiņām beidzot ir izveidota viena. It kā atlasīti labākie no abiem “šiftiem” un tagad es strādāju ar Pleiboju – poli vārdā Eryck, jebšu vienkārši – Ēriku. Puisis te strādā 3 gadus un samērā labi pārzin situāciju, taču tas nav nopietnākais iemesls pārmaiņām.
Pirmkārt ir jūtams rudens. Skārda angārā nav ventilācijas, bet braukā autokāri un strādā vismaz 4 metinātāji. Pēc 2 stundām sākas pleķi gar acīm un ģībslis ir tuvu. Ja atver angāra durvis, tad caurvējš gāž no kājām un iesvīdušais augumiņš itin drīz kratās agonijas cienīgās konvulsijās. Lietuvietis ver durvis vaļā, bet poļi ver ciet. Beigās kašķis aiziet līdz koka nūju argumentiem. No diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Priekšniecība notiekošo ignorē – paši esot 5 gadus strādājuši šādos apstākļos – tātad arī mēs varam. Kā krievu armijas dembeļi.
Otrkārt, ir noticis kašķis par to, ka mani lieto jumta logu nozare un noliktavas nozare. Ražošanas priekšnieks aizliedzis mani izmantot. Izklausās jau saudzīgi, bet tas bija vienīgais prieciņš manās darba gaitās. Tagad uz remontiem braukšot lāga metinātājNaidžels – onkulis ap 55 gadiem, 140kg un mocha avārijā satriektu potīti. Reālas jēgas no viņa loga nomaiņā nav, jo uz jumta viņu nevar laist, bet iekšpusē uz trepēm viņš arī nenostāvēs. Kā pastāvīgajam darbiniekam viņam arī jāmaksā vairāk par laiku, kas reāli tiek pavadīts ceļā, taču kārtējo reizi apstiprinās Anglijas principu patiesība – jo labāks tu esi sliktā darbā, jo ilgāk tur paliksi. Skola maksā naudu. Cenšos nedomāt par to, ka jumtos un Yard (noliktavas pagalmā) džeki pelna stipri vairāk – man vienkārši ir interesanti darīt ko citu.
Piektdien sākās kariņš par manu darbību uz forklifta (autokāra) pagalmā. Ražošanas lielpriekšnieks Naidžels neļauj man braukt arī tur – darba esot gana pie preses. Forkliftiešu priekšnieks gatavs par mani cīnīties un palūdza atnest manu FLT (forklifta) licenci. Nu ir ziepe – man taču tādas nav! Labi – samelojos, ka ir, bet visi ir apmierināti un slavē aizgūtnēm, ka mani nav jāmāca atšķirt produkcija, drukāt uzlīmes, sastīpot pakas un citas lietas, kuras esmu apguvis pusgadu strādājot. Arī stūrēju visai braši. Pirmajā brīdī tēlošu muļki un rādīšu ekskavatora/iekrāvēja tiesības un teikšu, ka Dzimtenē tādas ir arī autokāriem. Ar skubu jānoliek eksāmens, bet tas maksā 380 mārciņas… jāaizņemas no UngurBankInternational…
Skola… rīt sākšu rakstīt assesmentu (ieskaišu) darbus. Bail pat iedomāties, bet labi, ka man ir konsultants Kristaps. Viņš jau trīs tādus ir uzrakstījis un izskatās, ka mācībām pieslēdzies nopietni. Vienā no moduļpriekšmetiem – Personal Development, man jāanalizē savs darba apraksts. Vajadzētu jums redzēt lielpriekšnieka sejas izteiksmi, kad palūdzu savu “job description” – izmisums, dusmas, bailes un izbrīns vienkopus. Nevienam te neesot darba apraksta! Arī viņam tai skaitā!… knapi novaldos lai nepateiktu, ka tagad man skaidrs kapēc uzņēmums ir tik sūdīgs… galu galā – man te vēl dažas nedēļas jāpastrādā. Darīšu visu lai noliktu FLT sertifikātu un meklēšu citu darbu…vai pāriešu uz pagalmu vai jumta logiem, kur atzinība jau nopelnīta.
Nu re – pasūkstījos un vieglāk palika!
Ar labu nakti, psihoterapeiti mani mīļie!
Oskars Tutiņš 