Oskars Tutiņš

Vispār…

18 janvārī, 2011 at 11:34 (Darbs Anglijā 2011) (Darbs Anglijā)

Sveiki un sveikiņi!

Iesākumā par darbu:
Nu jau saprotu kas, ko, ar ko un kāpēc Joprojām pieklibo plānošana un daudz laiku pavadu skraidot pakaļ piemirstiem verķiem vai papīriem. Sākot no šīs nedēļas esmu atstāts savā laboratorijā, vai kā nu to var nosaukt, viens pats. Feina lieta ir tāda, ka neviens nekur nedzen un nesteidzina, bet ik pa brīdim ienāk kāds priekšnieks un apskatās vai dokumenti ir “up to date”. Gandrīz katrai manai kustībai ir atbilstoša ailīte kadā no 6 dokumentu mapēm, kurās pirms vai pēc kustības (kas arī nav mazsvarīgi) ir jāparakstās. Tā kā uzņēmums virzās uz licenzētu produktu ražošanu, tad kvalitātes un procesu kontrole ir neiedomājama.
Darba vide ir stipri savādāka. Bieži, lasot par darba meklētāju piedzīvojumiem, nākas sastapties ar vispārinājumiem, tā sacīt – “angļi ir tādi…” vai “strādā viņi tā…”. Neņemšos spriest par kopējām tendencēm, bet šai uzņēmumā beidzot sastopu gudrus angļus, kuri strādā centīgi un ātri, kā arī rēķina labāk par manu matemātikas skolotāju koledžā. Tiesa – iebraucējus necieš visi. Daži atklātāk, daži “slīpāk”, bet atmosfēra tāda kutelīga. Tai pat laikā Arturs – puisis, kurš tagad mitinās vienā no mūsu mājas istabām un ar kuru reizē sākām strādāt, bet kuru ielika otrā maiņā, saka, ka pie viņiem nekā tāda neesot. Priekšnieki ir dažādi arī Latvijā un kas to zin, kādi tie būtu, ja vairak kā puse strādnieku būtu kazahi vai kurdi. No otras puses – tie, kuri te nostrādājuši ilgāku laiku un pieradījuši sevi, bauda zināmu respektu – taču tas arī līdz pirmajai kļūdai. Vārdu sakot – “watch your back!” jebšu – piesedz pakaļu! Kopumā esmu stipri apmierināts un ar netīksmi atceros pavadīto laiku dzelžu rūpnīcā.
Otra skarbā tēma ir virsstundas. Vecais paziņa polis Tomeks, ar kuru tagad braucu uz darbu, kategoriski atsakās no virsstundaam, jo tad zaudēšot daļu no pabalstiem. Tas nekas, ka kopumā saņems vairāk! Kaut arī jau esmu jau pieradis pie viņa paviāna domāšanas veida. (Paviānus ķer ar gardumiem, kas iebāzti traukos, kuros var iebāzt roku, bet nevar izvilkt tad, ja esi ko saķeris plaukstā, jo caurums ir par mazu. Tā nu viņi sēž un pat nomirst no bada, bet nelaiž vaļā kārumu.) Toties – cepuri nost – viņš no manis neņem naudu par vadāšanu uz darbu. Ja būtu savs transports, tad varētu pelnīt uz pusi vairāk. Tātad, aktualizējas vecā tēma – auto. Jaukā laikā jau varētu arī ar ričuku, bet šeit virsstundām jāpierakstās nedēļu uz priekšu. Ja nu uznāk slapjdrankjis, tad ej nu minies 35 minūtes, saķer kāsu un pazaudē darbu

Skolā samērā stabili. Lekcijās informācijas mazāk kā grāmatās, bet uz tām neiet nedrīkst. Dēļ jaunā darba esmu izlaidis 2 dienas, bet lielu caurumu nav, jo jau mācību gada sākumā tiek izsniegtas apgūstamās tēmas un eksāmenu uzdevumu saturs.

Kristapam koledžā arī atzīstami panākumi. Mana kursa priekšnieks ir viens no viņa skolotājiem, tādēļ, pat ja negribētu, nāktos sekot līdzi vinja sekmēm 17. februārī viņš brauc Latviju un tad nu saturaties!

Pirms pāris dienām mums pievienojās vēl viens laimes meklētājs no Latvijas – Toms. Pirmdien aizstaigājām uz dažām aģentūrām un – darbs rokā! Tai pat laikā vismaz 4 cilvēki pārdesmit minūšu pirms un pēc tam tai pašā aģentūrā palika ar garu degunu. Ej nu sazini kā viņi te pieņem lēmumu par to, kam dot darbu. Ievietoju savu pieticīgo CV (kur priekšnieku amati nomainīti ar asistentiem un citiem prastiem nosaukumiem) interneta vietnēs un katru otro dienu saņemu darba piedāvājumus.

Laiciņš jauks. Vienu dienu bija +15 grādi. Puķītes dobēs zied un zālīte zaļa…
Cik nu gadās dzirdēt par Latviju, tad stāsti nav iedvesmojoši, tādēļ atpakaļ tik drīz negaidiet!