Oskars Tutiņš

Ardievu, aģentūra!

10 februārī, 2011 at 21:02 (Darbs Anglijā 2011)

Beidzot!
Pēdējos ierakstos apzināti centos nerunāt par darbu, jo biju pieteicies konkursā uz pastāvīgā darba vietu tajā pašā uzņēmumā, kurā kopš 14. decembra strādāju. Zināju, ka uz 4 vietām pieteikušies 10 cilvēki no jau strādājošajiem un 120 no malas. Man pašam starts bija visai spožs, bet tad es, pagājušās nedēļas nogalē, sastrādāju TāDUS podus, ka biju pārliecināts par savu izredžu bezcerīgumu. Īsi runājot, salaidu tualetes podā , vārda tiešā nozīmē, 240 000 tablešu. Nepamanīju, ka jāizmaina tablešu apvalkošanas šķidruma masa un noklāju ar pārāk biezu kārtu. Tas nozīmē, ka tablete izšķīst nevis zarnās, bet kaut kur pusceļā starp podu un attīrīšanas iekārtām. Nezinu, kā tas notiek Latvijā, bet šeit visu samala un tad aizlaida uz tām pašām attīrīšanas iekārtām. Es tiku trenēts ražošanas procesa noslēdzošajam ciklam, kas nozīmē, ka šādos gadījumos zaudējumos tiek ieskaitīti visu iepriekšejo procesu (maisīšana, granulēšana, kompresija) izdevumi, plus vēl likvidēšanas izmaksas. It kā ar to vēl nepietiktu, es salaidu 11 kļūdas dokumentos vienā dienā! Aģentūras darbiniekus atlaiž par 5 kļūdām mēnesī. Lieki teikt, ka savas izredzes vērtēju ūberpieticīgi. Kad šodien saņēmu parakstīšanai permanento (pastāvīgo, bez pārbaudes laika) līgumu, biju uz pakaļas. Vēl vairāk izbrīnījos par to, ka pārējiem trim uzvarētājiem ir tikai pagaidu kontrakts uz 3 mēnešiem. Var būt, ka nākamnedēļ uzzināšu ko vairāk par iemesliem, bet pagaidām esmu uz pauzes.
Ir skaidrs, ka tuvākajā laikā jādodas uz aģentūru ar labu viskiju un jāsaka LIELAIS PALDIES Markam, kurš mani nomarinēja (atdzesēja) dzelžu rūpnīcā un tad iekārtoja šeit. Līdz šim arī visiem džekiem, ar kuriem kopā devāmies uz šo aģentūru, ir atrasts darbs. Lai saglabātu kontaktus – nāksies dzert Tajā ziņā nekas neatšķiras no Latvijas Šodien darbā saņēmu apsveikumu pēc apsveikuma. Visi saka, ka esot turējuši īkšķus un teikuši par mani tikai labāko… un es labprāt tam ticu, jo ” latvietis tipiskais” manī pamazām dziest. Kad pa jokam pastāstīju anekdoti par paģiraino alni pie ezera un mednieku, kurš vairakas reizes uz to izšauj, uz ko alnis nodomā ” dzeru un dzeru, bet paliek arvien sūdīgāk!” – piemērojot to iespējamajai rītdienas situācijai, kad aiz priekiem varētu būt atzīmējis un būtu aļņa vietā, bet priekšnieks būtu mednieka lomā… Nesaprata angļi… teica, ka par šādu joku raudiens nevis smiekli nāk. Ei nu saproti viņus!
Ceru, ka sākas jauns cēliens manā dzīvē. Darbs mani aizrauj, stundas paskrien nemanot un ir jāstrādā vairāk ar galvu un tehniku nekā ar mēli un cilvēkiem. Kaut nu tas tā paliktu pēc iespējas ilgāk.