Viens rīts Anglijā
Labrīt!
Tas, kurš izdomāja ik nedēļu mainīt darba stundas ir bijis viens prātīgs pipars! 8 mēnešus nostrādāju rīta maiņās no 6.00 līdz 14.00 un biju dikti apmierināts. Tagad, kad katru otro nedēļu varu izgulēties un no rītiem doties nesteidzīgā pastaigā, esmu vēl vairāk sajūsmā!
Pieceļos no rīta, paskatos pa logu un secinu, ka ar steigu jāstāda kartupeļi. Jāatver siltumnīca un pareizi darīju, ka visu aplaistāmo esmu aplaistījis vakar vakarā, jo tagad saule izdedzinātu manus jaunos zālāja grīdceliņus.
Sen neesmu bijis pabarot gulbjus, tādēļ izlemju doties uz lielveikalu, nopirkt baltmaizi gulbjiem, kādas bulciņas un labu kafiju priekš sevis un ieturēt brokastis svaigā gaisā. Uz ielas tāds kā spirgtums par spīti spožajai saulei. Jā – kaimiņš mazgā auto… un nevis ar sūklīti un spainīti paslepus, bet tā kā nākas – ar augstspiediena pumpi.
Jau esmu pārstājis brīnīties par visa veida brīvības izpausmēm. Sasveicinos un dodos uz lielveikalu. Visi steidzīgie, kam jādodas uz darbu jau galā vai vēl saldi guļ un uz ielām ir pilnīgi savādāka publika. Daudz tēvu ar ratiņiem un majsaimnieces ar iepirkumu ratiem. Reizē ar mani ir ieradies kāds saldais pārītis. Izkāpj no mašīnas un dodas iepirkties.
Vienmēr esmu sajūsminājies par šādiem vecīšiem, kādu arī Latvijā nav mazums.
Paņemu svaigus virtuļus, keksu un dodos uz parku. Svaigi pļauta zāle smaržo kā traka un tāda īsta Jāņu sajūta vēl pirms Lieldienām.
Apsēžos uz soliņa un izbaudu jauko laiciņu, brokastis un pozitīvos garāmgājējus. Joprojām apbrīnoju parka galdiņus, kuru forma ir paredzēta ratiņkrēslam, lai cilvēks varētu sēdēt pie galda kopā ar visiem.
Gulbji ir izsalkuši kā vienmēr. Varbūt vienīgi nedaudz agresīvāki savā starpā, jo tuvojas perēšanas laiks un plūkšanās savā starpā ir maltītes neatņemama sastāvdaļa.
Interesanti – vai cilvēki arī pavasaros ir agresīvāki savā starpā? Iespējams, ka jā, jo vieniem pavasaris sakāpj galvā un tad var tusēt caurām naktīm nerēķinoties ar apkārtējiem, kuriem pēc negulētas nakts nekas cits neatliek kā būt agresīviem. (Tas ir mājiens Ievai)
Joprojām ar skumjām vēroju skaistāko restorānu Burtonā, kurš kopš pagājušās vasaras stāv tukšs. Ziemā tas itkā tika izlikts pārdošanai izsolē, bet laikam neviens to nav nopircis. Skaista vieta ar fantastiskām iespējām, bet nav investora… pats esmu jau atmetis sabiedriskās ēdināšanas projektus, bet šādā es varētu piedalīties.
Atpakaļ uz mājām dodos gar “mežonīgo mežu” kas man izraisīja tik daudz izbrīna ierodoties Anglijā. (Skat. pirmos dienasgrāmatas ierakstus) Šeit visu pavasari rosījusies brīvprātīgo talcinieku grupiņa un jaatzīst, ka tiešām sakārtots ir viss. Izveidots jauns žogs no aizcirstiem kārkliem. Iespējams, ka tā ir kāda sentēvu metode ar kādām tika atdalīti lauki laukiem un ceļiem. Būs jāpapēta, vai brašajiem ceļmalu dzīvžogiem pamatā nav tāds pats pinums.
Esmu izstaigājies, sasmēlies pozitīvas emocijas un nu varu doties mājās un bez steigas saposties darbam…
Patiešām – darbam vakara maiņās ir savas priekšrocības!
Tad jau atkal kaut kad!
Oskars Tutiņš 