Oskars Tutiņš

Nu ir ziepe!

21 aprīlī, 2011 at 04:33 (Darbs Anglijā 2011)

Labi jau labi – nekas slikts  nav noticis, bet šodien darbā gadījas kaut kads savāds.

Gandrīz reizē ar mani uzņēmumā sāka strādāt jauns Operational Manager. Tas ir cilvēks kas fīrē procesus. Ir arī executive Manageris kaut kur, bet principā struktūra ir šāda:

Operative (strādnieks) – cilvēks, kas apmacīts veikt vienu vai vairākas funkcijas. Cenšas atrast iemeslu lai nestrādātu, draud ar arodbiedrībām un gaida brīvdienas

Team Leader (brigadieris) – itkā pārzin kādu no ražošanas procesiem un ir atbildīgs par strādnieka apmācību un audzināšanu. Cenšas izrādīt savu kompetenci, bet strādnieks par viņu slēpti vai atklāti smejas.

Supervisor (maiņas priekšnieks) – reāli plosās lai vismaz kāds strādātu. Risina problēmas, skraida apkārt ar plāniem un rauc pieri skatoties uz strādnieka rezultātiem.

Manufacturing Manager (ceha priekšnieks) – cenšas samierināt maiņu vadītājus un vienmēr aizņemts ar rūpēm par savas pakaļas piesegšanu.

Operational Manager cilvēks no kura visiem jābaidās.

Tad nu lūk, šis jaunais priekšnieks, atšķirībā no visiem iepriekšējiem (uzņēmums ir vairāk ka 50 gadus vecs), atteicās no kabineta birojā un pārvācās uz ražošanas telpām. Izmeta no savas vietas supervaizorus , kuri tika iekārtoti kompresijas telpās. Kompresija ir vēsturiski visvairāk kļūdas pieļaujošais procesa ķēdes posms. Baigi sarežģīti es te laikam izsakos, bet galvenā doma ir tāda – jaunais lielpriekšnieks drāž visus priekšniekus un pats vienu dienu mēnesī strādā jebkura strādnieka vietā. To pašu liek darīt arī citiem priekšniekiem.

Tā nu šodien strādāju ar Manufacturing Manageri , kad tas pēkšņi man uzdod jautajumu – vai es būtu ieinteresēts pārcelties uz pārdošanu un vadīt Krievijas un Somijas nodaļas. Labi, ka man nebija rokās kas vērtīgs. Paliku uz pauzes. Kādā sakarā parastam imigrantu strādniekam pēkšņi tiek piedāvāts kļūt par sabiedrības vidusslāni? Izrādās, ka kadru daļas tantei smieklīgs licies manā CV minētais Finnish Language. Taču tagad, kad uzņēmums iespiedies Somijā, ir savajadzējies kadu takuzini. Rakuši un izrakuši – mani. Viņš mani nesteidzinot, bet pēc mana atvaļinajuma man esot jāsniedz principiāla atbilde Jā vai Nē un tad jau domāšot ko tālāk. Nepaiet pat pusstunda, kad mani pasauc supervaizeris un piedāvā tīmlīdera vietu ar domu, ka nākotnē es būtu atbildīgs par jauno darbinieku novērtēšanu, iedalīšanu piemērotākajos procesos un apmācību. Lai es pēc atvaļinājuma pasakot ko esmu izdomājis.

Tagad esmu atnācis no darba un virsstundām. Aizmigt, protams, nevaru,  jo visu laiku jadomā vai es vispār gribu atgriezties pārdošanā. Jo īpaši tagad, kad esmu atradis tiešām interesantu nodarbošanos un studēju šajā jomā? Atlasīt un apmacīt darbiniekus man patīk, bet līdz šim nekad uzņēmumā neviens, pat mazākais priekšnieciņš, nav bijis neanglis. No otras puses – cik ilgi man būs interesanti atrasties vienā vietā un procesā? Un vai viņi ir padalījušies savā starpā ar plāniem attiecībā uz mani?

Laikam jau vienkarši ir jāpeld pa straumei un jāļauj lai man piedāvā ko tādu no kā es nespētu atteikties… tikai es nevaru izdomat – kas tas varētu būt?