Ardievas…
Nedēļu biju Latvijā.
Atvainojiet visi, kurus nepaspēju satikt, jo bija gana daudz visādu oficiālu darīšanu, taču – šoreiz ne par tām.
Man pašam bija ļoti interesanti – kádas būs manas sajūtas redzot tik ierastās vietas un satiekot cilvēkus?
Visupirms jau bija savdabīgs novērojums lidostā (centīšos vairs nelidot ar Wizzair, ja kas) Izkāpjot no lidmašīnas var redzēt tos, kuri tūlīt tajā kāps iekšā un lidos no Latvijas uz Angliju. Atšķirībā no atbraucējiem visi tādi drūmi un nomākti. Jau krietnu brīdi atpakaļ izlēmu, ka pievērsīšu uzmanību tikai labajam Latvijā, tādēļ nospriežu, ka atbraucēji ir sajūsmā par atgriešanos, bet aizbraucējiem ir dikti skumji atstāt Latviju. Sunītis aposta manas somas un esmu dzimtenē de-jure.
Protams, ka visvērtīgākais ir satikt mīļos, tuvos cilvēkus un par to nemaz nav jāstāsta. Dienasgrāmatai atvēlēšu vien novērojumus par to, ko jūt bāleliņš apciemojot tēvu zemi.
1. Cilvēki rosās. Iebraucu uzreiz pēc lielās vislatvijas talkas. Sakoptas ceļu malas un vispār tāda tīrība, kādu nebiju ievērojis agrāk. Visur mazi dārziņi un vietās, kur pirms tam vienkārši auga suņuburkšķi, tagad velēna uzplēsta un vairāki dibeni gaisā. Latvietis turās pie zemes. Izdzīvos!
2. Cilvēki ir smuki. Neņemšos analizēt visādas asins radniecības vai sajaukumu nianses, bet cilvēki kopumā ir glītāki. Savā mītnes zemē bieži pamanu simpātiskas anglietes, bet vidējais aritmētiskais uz ielas ir 3:1 latviešu labā. Ja vēl Latvijas cilvēki paceltu acis un pasmaidītu – būtu vismaz 8:1! Ienāk prātā doma, kuru kādreiz varētu realizēt: Vienādās situācijās nofotografēt cilvēkus dažādās valstīs, piemēram, gaidot zaļo luksofora signālu pie gājēju pārejas. Varētu sanākt interesants cikls.
3. Mašīnas ir lielākas. Dažas dienas izdevās arī pastūrēt, tādēļ pavēroju ceļus un auto. Ceļi ir bezgala bēdīgi. Neiedziļināšos un neiztirzāšu. Tas vienkārši ir fakts. Mašīnas gan ieinteresēja – nez no kurienes izrakti kantainie Volvo un visāda citāda tehnika, kuras lepnajos gados uz ielām nebija. Neredzēju gandrīz nevienu mazauto – vien pāris corsas, 121 mazdas un simtos peugeotus… litrīgie auto nav modē… visi brauc ar ko jaudīgāku – varbūt tikai ar tādiem var tikt laukā no lielākajām bedrēm? 🙂 Pamanos arī gandrīz aizbraukt aplī ierastajā, bet šeit nepareizā virzienā – pa kreisi 🙂
4. Skeptiskie censoņi. Nezinu, kas tie par raidījumiem, kurus rāda Dzimtenes TV, bet daudzkārt dzirdu, ka tādos rādīts, ka patiesībā Īrijas, Anglijas un citu Eiropas valstu tautieši ēdot no miskastēm un tiem klājoties gaužām bēdīgi. Neņemšos strīdēties, kaut gada laikā nevienu tādu saticis neesmu. Vienīgais bomzis pilsētā ir anglis un viņš pīpē legāli pirktu Marlboro par 7 mārciņām (5,60 Ls par paciņu). Redzams, ka ideoloģijas sēkla ir dīgusi un ļoti daudzi cilvēki dzēlīgi atsaucas par aizbraukušajiem. Lai… Galvenais, ka paši redz kā izdzīvot un ir mērķis, ko darīt pēc 2-3 gadiem.
5. Smaka. Kaut arī cenšos neko negatīvu neievērot un nepieminēt, bet pirmais iespaids bija parāk spēcīgs lai to noklusētu. Šķērsielās, trepju telpās, mikrorajonos un sabiedriskajā transportā ievēroju tādu kā specifisku smārdu. Pēc pāris dienām pieradu, bet sajūtas ir spilgtas – nedaudz pelējuma ar sataupīta ēdiena niansēm… Vīna pazinēji spēj raksturot vīnu ar interesantiem apzīmējumiem un ir pieņemts izmantot jebkuru vārdu, kas raisītu asociācijas… tad nu man šinī gadījumā visatbilstošākais šķiet “nabadzības aromāts”. Noteikti arī Londonā un citur ir nostūri, kur var sajust to pašu, bet nekad to nebiju pamanījis sev tik ierastajās vietās.
6. “Kokteiļi un Sapņi”. Latvieši māk atpūsties! Lai par to vēlreiz pārliecinātos, izmetu līkumu pa izklaides vietām. Tāds ieradums. Eju viens pats, lai objektīvākas sajūtas. Kreklos viss kā parasti – disko un nevīstošās jaunkundzes. Citur arī lielāka vai mazāka rosība. Un tad nokļūstu vietā, kura ieliek “kloķi” jebkuram Anglijas tusiņam – Blaumaņa ielā, vecajās Admirāļa kabarē telpās – sirsnīgs dizains, atmosfēra, cenas un beidzot – smaidīgi cilvēki! Patiess prieks par trakajiem, kuri uz ko tādu joprojām atvēzējas. Nezinu kas ir īpašnieki un autori, bet patiesi komplimenti ir pelnīti.
7. Mežs. Ieskrienu uz mirkli atvadīties no iemīļotākajām sēņu vietām. Tā ir lieta un vieta, kuras man šeit, Anglijā, pietrūks līdz bimbienam. Salasam ar Madaru pa abiem vienu sauju ar murķeļiem. Smaržo kā traki!
Uznāk patiesas skumjas. Skumjas par to, ka atgriežos Anglijā viens pats. Labi, ka ir Kristaps, kuram jaiemāca taisīt ēst un braukt ar mašīnu. Labi, ka ir darbs, kurā smeļos enerģiju nevis zaudēju. Labi, ka atkal nebūs jāpūš astmas aerosols, kur nedēļās laikā Latvijā tomēr nacās lietot. Latvija ir skaista vieta, kurp aizbraukt paciemoties. Tad, ja pats strādā un dzīvo Anglijā.
P.S. Šis ir mans personīgais viedoklis. Nedēļas laikā paspēju gana atklausīties indīgas piezīmes, tādēļ šim ierakstam “draugos” komentāri ir liegti. Gan jau vēl kādreiz kaut ko.
2 komentāri
Comments are closed.
Oskars Tutiņš 
Vita said,
17 maija, 2011 plkst. 08:38
Nu, tomēr jau Tev pa visām vīlēm spraucas ārā tas negatīvais viedoklis par LV un tur palikušajiem. Bet, piekrītu tam, katram ir tiesības uz savu viedokli! 🙂 Un, katrs redz to, ko grib redzēt. Es redzu Latvijā jūru, mežus, pļavas un ejot pa ielu mēdzu smaidīt, jo jūtos šeit labi, patiešām. 🙂 Tu toties jūties labi Uk un tātad tur ir Tava īstā vieta! 🙂 Man šķiet, ka galvenais ir dzīvot saskaņā ar savu iekšējo es! 😉
Inese Bokiša said,
3 februārī, 2013 plkst. 20:55
Paldies par šo patieso ierakstu!:) Tieši šādi es jutos, nesen ciemojoties Latvijā. Diemžēl nabadzība un nabadzība spraucas ārā aizvien vairāk.
Visasprātīgākais bija par angļu bomzi ar legālajām cigaretēm! Tā nu tas ir! Bet par filmu veidotājiem un latviešu biedētājiem aizvien brīnos. Labi, ka ir skaips un vecāki redz, ka tas uz mums neattiecas!:)