Oskars Tutiņš

Jebkurā jokā ir daļa joka un jebkuram sakāmvārdam ir savs pamats. Arī latviešiem ir savs “Lēnāk brauksi – tālāk tiksi”, bet neesam taču nekādi igauņi – mums nevajag tālāk! Mums vajag pirmajiem! 🙂 Bet žēl, ka neieklausamies un bieži sastrebjam karstu. Igauņi mums priekšā vienalga 🙂 Nezinu, vai lēnīgumam ir kas kopīgs ar “vēso angļu mieru” bet abos gadījumos steigas nav nekādas. Anglijā pat policijas darbs balstās uz lēnu un mierīgu rosīšanos. Viņi bez steigas apstaigās visus kaimiņus, noskatīsies CCTV (ielu videonovērošanas sistēma) ierakstus, apkopos datus un pēc 5-10 gadiem, visticamāk, notvers vainīgo. Reizēm uzsvars tiek likts tieši uz soda neizbēgamību nevis tā bargumu. Apziņa, ka pinkertoni lenām, bet metodiski rok, liek aizdomāties vairāk, nekā iespējami milzīgs sods bet ar lielu varbūtību, ka tomēr izspruksi sveikā. Pirms dažām nedēļām manai mašīnītei tautieši izsita aizmugurējo stiklu. Iespējams, ka netīšām, bet vienalga – skāde ir nodarīta. Apvaicājos kaimiņu angļiem vai man saukt policiju. Atbilde bija viennozīmīga – PROTAMS! Un tas nekas, ka pēc katra tāda izsaukuma konkrētajā rajonā visiem paceļas auto obligātās apdrošināšanas likme. Noziegums ir jāsoda un ar to nodarbojas policija. Atbrauca meitene ar koferīti, noņēma pirkstu nospiedumus objektam ar kuru stikls tika izsists. Divi policisti, viens pēc otra, lēnam apstaigāja visu ielu un apklaušināja kaimiņus. Pamazām pasēs tiek ieviesti pirkstu nospiedumi. Agri vai vēlu huļigāns tiks atrasts. Šeit valda šāda pārliecība un es tai ļaujos.

Vēsais angļu miers valda arī manā darba izaugsmes sakarā. Šodien uzdrīkstējos iekunkstēties, ka pirms atvaļinājuma man tika uzdots izdomāt atbildi uz turpmākās karjeras priekšlikumiem. Jā – viss virzoties, es esot perfekts kandidāts un viņi cerot 3-5 gadu laikā sakārtot Personal Development (personīgās izaugsmes) programmu. Līdzko būs pienācis laiks tā es tikšot pacelts, uzcelts un iecelts saulītē. Pagaidām man esot jābūt tikpat labam kā līdz šim. Saproti kā gribi! Toties miers pārņem arī mani – kāds metodiski rok un kaut kad mani izraks.

Citās jomās darba sakarā arvien vairāk pārliecinos par angļu divkosību. Pilnīgi visi, ar kuriem Tu ikdienā strādā, jebkurā brīdī ir gatavi aiziet pie priekšnieka un nostučīt, pēc tam atgriezties atpakaļ un no sirds ar tevi izrunāties. Kad atnāk priekšnieks un iedod tev pa mizu, tad attiecīgais “labvēlis” nemaz tā īsti necenšas taisnoties, bet ļoti cītīgi ar tevi draudzējas tālāk. Paldies Dievam uz sevi es to vēl neesmu izjutis, bet novēroju ik dienas kā cilvēki, kas kopā strādā jau 20 gadus (un tādu te ir vairākums) viens par otru gānas un apkampjas vienlaicīgi. Negribas ticēt, ka tas ir tikai tāds konkrēta uzņēmuma faktors, jo par šādu stilu esmu dzirdējis arī no citiem latviešiem, kuri strādā atšķirīgos uzņēmumos. Savas izmaiņas izdodas ieviest poļiem, kuri izmanto angļus lai tie, savukārt, vajadzīgajā brīdī dotos pie priekšnieka ar “īpaši vērtīgu ziņojumu”, bet paši paliek ēnā. Angļu strādnieks ir viegli izsitams no līdzsvara – uzdod viņam jautājumu par to, kā būtu labāk darīt vienu vai otru lietu un viņš dodas pie priekšnieka. Ja vēl pateiksi, ka “latvian Janis” dara tā, bet man tas liekas nepareizi, tad vari būt drošs, ka pec pāris nedēļām Janis dabūs pa muguru. Parasti gan nekas nemainās, ja vien Jani nepārņem nacionālais lepnums un viņš neaiziet no darba, kurā agri vai vēlu sāks strādāt kāds polis un ar to viss būs kārtībā. Shēmas ir dažādas, bet ko nu var gribēt no rūpnīcas strādnieka, kurš gadu desmitiem veic vienu un to pašu funkciju, pat neizjuzdams vēlmi pēc karjeras vai izaugsmes. Joprojām to saistu ar viņu demokrātisko izglītības sistēmu, kura ļauj izcelties mērķtiecīgajiem, bet atrod vietu arī slaistiem. Labā ziņa ir tā, ka pa šiem gadiem angļu priekšnieki ir “atkoduši” poļus un īpaši neuzķeras uz lēto ēsmu.

Turpināšu mācīties, vērot un rakt arī es.

Pagaidām uz redzi!