Celis un ceļi
Nu, ko – mana pieredze dažādās dzīves jomās vēršas plašumā.
Aktuālākais notikums ir tas, ka darbā uz kājas uzkrita 140 kg smaga muca. Trāpīja pa celi un nu jau otro nedēļu esmu uz slimības lapas. Ārstēšanas jomā valda attieksme – pats sadzīs un, protams, ka paracetamols. Nu jau kļūst interesanti – vai vispār ir kāda slimība pret kuru to neizraksta?!
Tagad nevaru saprast – vai nu nedzīst vai paracetamols neiedarbojas (kā vienmēr) Kliboju šurpu turpu, mājās nosēdēt nespēju, bet daudz staigāt arī ne! Darba kolēģi kūda uz kompensācijas pieprasīšanu, jo tā bija tehniska kļūme un cita darbinieka nolaidības rezultāts, par kuru viennozīmīgi ir atbildīgs darba devējs. Jāpadomā, kas būtu labāk. Kompensāciju var pieprasīt 3 gadu laikā pēc negadījuma. Varbūt ļaut lai viņi par mani dikti rūpējas? Jebkurā gadījumā – strādātājs pagaidām neesmu.
Tad nu atliek pēdējais prieciņš – pavizināties ar auto. Pēdējā laikā gan tajā ir iemeties kāds poltergeists – ik pa brīdim izšauj vienu drošinātāju. Pirmajā reizē, kad nezināju kas par vainu, biju mājupceļā no Londonas. Šeit ir tādi paši auto palīdzības klubi kā Latvijā LAMB un SOS, tikai saucas AA un RAC. Es godprātīgi maksāju 7 mārciņas mēnesī par drošības sajūtu, ka tad, ja kas uz ceļa atgadīsies, atbrauks superspeciālisti (kādi attēloti viņu reklāmās) ar kosmosa tehnoloģiju aprīkojumu (kāds aprakstīts viņu reklāmas žurnālos) un visu aši savedīs kārtībā, jo viņi salabojot 90% no automobiļiem turpat notikuma vietā (atkal no reklāmas). Sēžu M1 maģistrāles malā un mēģinu sazvanīt savus glābējus. Pirms tieku savienots, noklausos virkni norādījumu, kas jāievēro drošības apsvērumu dēļ. Pirmais – vēlams izkāpt no mašīnas un paiet no tas kādus 50 metrus un pārkāpt pari apmales barjerai. Nē – tas man nepatīk, jo ārā līst! Otrais – ja nevari izkāpt, tad jāpārvācas uz blakussēdētāja sēdekli un visiem jāpaliek piesprādzētiem. Ar to nav problēmu. Beidzot tieku savienots ar kundzīti, kura apsolās pēc iespējas drīzāk atsūtīt mašīnu. Pēc brīža parādās Highway Officer, kura neveiksmīgi grib mūs tomēr izdabūt laukā no mašīnas un pieprasa konkrētu laiku kad atbrauks AA, bet neko no tā visa nedabon. Pēc pusotras stundas piebrauc pelēks nošmurcis vilcējs. Ne miņas no koši dzeltenā superauto! Man paskaidro, ka mūs aizvilks līdz tuvākajam “services” (Stāvlaukums šosejas malā ar degvielas uzpildes staciju, veikalu un ātrajām ēstuvēm) un tur mēģinās tikt skaidrībā. Visas aktivitātes beidzas ar to, ka tiek iepūsts ēteris gaisa filtrā, mašīna ierēcas un apklust. Viņš secina, ka degvielas sūknis ir pagalam un ka mašīna jāvelk mājās. Tiesa – to darīšot kāds cits auto, kuru esot jāgaida. Zvanīšana uz AA nepalīdz, jo visi esot baigi “busy” un meistars noteikti zina ko dara. Kad iepīkstos par diagnostikas iekārtām no reklāmas un vēlmi sagaidīt tādu auto, saņemu vien izvairīgas atrunas. Gaidam stāvlaukumā vēl 3,5 stundas un beigās atbrauc tas pats nošņurkušais onkulītis ar to pašu auto. Nu jau sāku dusmoties, bet viņš paskaidro, ka lielākā daļa no AA recovery mašīnām ir vietējie apakšuzņēmēji, kuri saņemot tik niecīgu samaksu, ka nevar un negrib atļauties modernu tehniku un vienmēr dod priekšroku vietējiem klientiem. Tā tas noticis arī šoreiz. Vēlreiz prasu lai pārbauda vismaz drošinātājus, bet viņš tik krāmē manu šarānu uz sava vilcēja un pošas ceļā. Viskaitinošākais ir fakts, ka beigās tiešām vainīgs izrādījās drošinātājs! Protams, ka varēju raut visus laukā un mēģināt ko sariktēt, bet auto lietās nejūtos diži gudrs, pie kam drošinātājs vizuāli esot bijis ok un es to tāpat uz aci nebūtu varejis noteikt, bet ar mazmazītiņu aparātiņu no ebay par 30 marciņām gan!
Fui, kada sūkstīšanās sanāca! Bet – pieredze paliek pieredze!
Visādi citādi lēnām no bezdarbības sāku domāt par dzīves parmaiņām. Nezinu kādas tās atkal būs, bet gan jau jūs par tām uzzināsiet!
Tagad atliek gaidīt piektdienu un skatīties kontā – kāda šeit ir samaksa par slimošanu.
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Pēc nedēļas:
Par slimības laiku man maksā 75 mārciņas nedēļā. Tieši tikpat, cik saņemtu tad, ja būtu saaukstējies. Darba devējs pats iesaka vērsties pie juristiem lai piedzītu kompensāciju no uzņēmuma apdrošinātājiem. Dīvaini viņiem te viss.
Makšķerēšana un citas izklaides Anglijā
Nu, kā ir? Sagaidījāt?!
Strādājošam cilvēkam pieklājas arī atpūsties. Neesmu daudz dzirdējis, ka Anglijā maksātu par neko nedarīšanu, tādēļ nākas strādāt, bet – ja strādā, tad ir arī jaatpūšas. Angļi to dara visdažādākajos veidos – sākot ar čurāšanu uz Brīvības pieminekļa Latvijā, beidzot ar zivju ķeršanu ar āķiem bez atskabargām un tūlītēju laišanu vaļā.
Jau sen darba kolēģi solīja paņemt mani līdzi uz copi, bet tikai tagad laikam atzina par gana savējo esam lai pavadītu kopā arī brīvo laiku. No makšķerēšanas instrumentiem man līdzi vien tuvējos krūmos nogriežama kārklu vica un no Latvijas atvestais, mazais tūrista izdzīvošanas komplektiņš ar dažiem āķiem, bēdīgu auklu un smieklīgu pludiņu. Visu darba dienu pārējie kolēģi apsmej tos, kuri mani nolēmuši ņemt līdzi makšķerēt, sak – uzmanieties, austrumeiropieši, ja nevar apēst noķerto zivi, var ķerties pie jums pašiem un gardu muti apēst turpat uz vietas! No man zināmajiem angļiem (kuru ir daudz) neviens nezin vietu, kur varētu noķerto zivi paturēt, kaut vai par papildus samaksu. Daži ir dzirdējuši, ka kas tāds esot iespējams makšķerējot jūrā, bet dīķos tā legāli nevarot darīt. Par to, ka ir neizpratne – kadēļ tas vispār jādara, jo zivi taču varot apēst “Fish&Chips” iestādījumos, nerunāsim.
Pēc darba iebraucu pakaļ kolēģiem un dodamies uz netālu golfa laukumu, kurā ir arī karpu dīķis.
Mani makšķerēšanas piederumi tiek izsmieti un tiek piešķirta ĻOTI kvalitatīvs makšķerkāts ar Shimano spoli un MILZĪGA kaste ar pribambasiem. Lūru, kādu aprīkojumu pielietos spečuki un, man par pārsteigumu, visi uzliek slīdošo pludiņu, kuram pie pamatnes no abam pusēm divi viegli atsvariņi un tad āķis… izrādās, ka šeit karpu dīķos ēsma tiek peldināta pa virsu.
Uz āķa baltmaizes garoziņa. Un tas ir viss!
Es, savukārt, nolemju, ka ķeršu kā no bērnu dienām ierasts – ar ēsmu zem ūdens līmeņa. Kolēģi parausta plecus un nosaka, ka tā karpu noķert nevarot. Kādu brīdi sēžam ar vienādiem rezultātiem – pareizāk sakot – to neesamību, bet tad šie sāk vilkt laukā tādas uz 2-3kg Ko dara latvietis šādos gadījumos? Pareizi – izvelk no somas Bauskas alu un pacienā biedrus. Visi atzīst par gana labu esam un šausmās vēro, kā es savu ēsmu apslacinu ar alu. Pēc brīža pludiņš atdzīvojas un sāk lēkāt kā traks, bet maizes bumbuli safanojušās zivis pamanās nopluinīt pirms izvilkšanas. Nu, ko lai dara, ja nekad neesmu makšķerējos ar saliektu lāpāmadatu? Nu ir kārta angļiem izmēģināt alu uz savām garozām. Sāk nākt 3-4kg smagi kukaiņi. Kaut arī es pamanos izvilkt vien pāris neveiklus mazuļus, no kuriem viens vispār netīšām aizķērās aiz spuras, reputāciju izdevās nosargāt, jo kaut ko tādu neviens nekad šeit nebija darījis (pieticīgi noklusēju, ka es arī nē). Mājās braucot tieku cītīgi izprašņāts, ko vēl mēs lejam uz ēsmas. Stāstu visādas muļķības un knapi valdos vērojot, kā viens pat pieraksta. Tomātu sula, kefīrs un siera mērce bija cik necik ticamie paņēmieni Beigās tieku uzaicināts uz regulāru pasēdēšanu krogū, par kuru līdz šim nebiju pat dzirdējis. Nākamajā dienā angļi no citām maiņām nāk smelties makšķerēsanas gudrības, jo leģenda ir dzimusi
Beigās tieku uzaicināts uz regulāru pasēdēšanu krogū, par kuru līdz šim nebiju pat dzirdējis. Nākamajā dienā angļi no citām maiņām nāk smelties makšķerēsanas gudrības, jo leģenda ir dzimusiRunājot par citiem izklaides veidiem, tomēr šķiet, ka viņi ir vairāk mājās sēdētāji. Viens visu vasaru taisa koka grīdu pagalmā, cits būvē “shed” (būdiņa dārza instrumentu glabāšanai) vai taisa kādā istabā remontu. Tīri jocīgi, jo redzu, ka neviens no viņiem neņem arī visrsstundas, kas varētu liecināt par piesātinātu brīvā laika piepildījumu.
Pats pa to laiku turpinu regulāri braukāt uz “carboot sales” tirdziņiem, kur svaigā gaisā pētu iespējami vajadzīgās mantas. Vienā no tādām reizēm nopirku gleznu ar magoņu lauku. Glezna kā glezna, par kuru samaksāju 3 mārciņas. Atbraucot mājās aiz ziņkāres ielienu internetā papētīt ko par mākslinieku Benolt. Izrādās, ka viņā gleznas tiek uzpirktas par 350-600 mārciņām. Vietējā laikraksta pirmajā lapā ziņa, ka kāda kundze vasaras svētdienas tirdziņā nopirkusi vāzi par 1 mārciņu un izsolē tā pārdota par 36 000,-
Dīvaina tā Anglija, bet joprojām man tā patīk arvien vairāk!
Varbūt kādreiz vēl…
Oskars Tutiņš 