Celis un ceļi
Nu, ko – mana pieredze dažādās dzīves jomās vēršas plašumā.
Aktuālākais notikums ir tas, ka darbā uz kājas uzkrita 140 kg smaga muca. Trāpīja pa celi un nu jau otro nedēļu esmu uz slimības lapas. Ārstēšanas jomā valda attieksme – pats sadzīs un, protams, ka paracetamols. Nu jau kļūst interesanti – vai vispār ir kāda slimība pret kuru to neizraksta?!
Tagad nevaru saprast – vai nu nedzīst vai paracetamols neiedarbojas (kā vienmēr) Kliboju šurpu turpu, mājās nosēdēt nespēju, bet daudz staigāt arī ne! Darba kolēģi kūda uz kompensācijas pieprasīšanu, jo tā bija tehniska kļūme un cita darbinieka nolaidības rezultāts, par kuru viennozīmīgi ir atbildīgs darba devējs. Jāpadomā, kas būtu labāk. Kompensāciju var pieprasīt 3 gadu laikā pēc negadījuma. Varbūt ļaut lai viņi par mani dikti rūpējas? Jebkurā gadījumā – strādātājs pagaidām neesmu.
Tad nu atliek pēdējais prieciņš – pavizināties ar auto. Pēdējā laikā gan tajā ir iemeties kāds poltergeists – ik pa brīdim izšauj vienu drošinātāju. Pirmajā reizē, kad nezināju kas par vainu, biju mājupceļā no Londonas. Šeit ir tādi paši auto palīdzības klubi kā Latvijā LAMB un SOS, tikai saucas AA un RAC. Es godprātīgi maksāju 7 mārciņas mēnesī par drošības sajūtu, ka tad, ja kas uz ceļa atgadīsies, atbrauks superspeciālisti (kādi attēloti viņu reklāmās) ar kosmosa tehnoloģiju aprīkojumu (kāds aprakstīts viņu reklāmas žurnālos) un visu aši savedīs kārtībā, jo viņi salabojot 90% no automobiļiem turpat notikuma vietā (atkal no reklāmas). Sēžu M1 maģistrāles malā un mēģinu sazvanīt savus glābējus. Pirms tieku savienots, noklausos virkni norādījumu, kas jāievēro drošības apsvērumu dēļ. Pirmais – vēlams izkāpt no mašīnas un paiet no tas kādus 50 metrus un pārkāpt pari apmales barjerai. Nē – tas man nepatīk, jo ārā līst! Otrais – ja nevari izkāpt, tad jāpārvācas uz blakussēdētāja sēdekli un visiem jāpaliek piesprādzētiem. Ar to nav problēmu. Beidzot tieku savienots ar kundzīti, kura apsolās pēc iespējas drīzāk atsūtīt mašīnu. Pēc brīža parādās Highway Officer, kura neveiksmīgi grib mūs tomēr izdabūt laukā no mašīnas un pieprasa konkrētu laiku kad atbrauks AA, bet neko no tā visa nedabon. Pēc pusotras stundas piebrauc pelēks nošmurcis vilcējs. Ne miņas no koši dzeltenā superauto! Man paskaidro, ka mūs aizvilks līdz tuvākajam “services” (Stāvlaukums šosejas malā ar degvielas uzpildes staciju, veikalu un ātrajām ēstuvēm) un tur mēģinās tikt skaidrībā. Visas aktivitātes beidzas ar to, ka tiek iepūsts ēteris gaisa filtrā, mašīna ierēcas un apklust. Viņš secina, ka degvielas sūknis ir pagalam un ka mašīna jāvelk mājās. Tiesa – to darīšot kāds cits auto, kuru esot jāgaida. Zvanīšana uz AA nepalīdz, jo visi esot baigi “busy” un meistars noteikti zina ko dara. Kad iepīkstos par diagnostikas iekārtām no reklāmas un vēlmi sagaidīt tādu auto, saņemu vien izvairīgas atrunas. Gaidam stāvlaukumā vēl 3,5 stundas un beigās atbrauc tas pats nošņurkušais onkulītis ar to pašu auto. Nu jau sāku dusmoties, bet viņš paskaidro, ka lielākā daļa no AA recovery mašīnām ir vietējie apakšuzņēmēji, kuri saņemot tik niecīgu samaksu, ka nevar un negrib atļauties modernu tehniku un vienmēr dod priekšroku vietējiem klientiem. Tā tas noticis arī šoreiz. Vēlreiz prasu lai pārbauda vismaz drošinātājus, bet viņš tik krāmē manu šarānu uz sava vilcēja un pošas ceļā. Viskaitinošākais ir fakts, ka beigās tiešām vainīgs izrādījās drošinātājs! Protams, ka varēju raut visus laukā un mēģināt ko sariktēt, bet auto lietās nejūtos diži gudrs, pie kam drošinātājs vizuāli esot bijis ok un es to tāpat uz aci nebūtu varejis noteikt, bet ar mazmazītiņu aparātiņu no ebay par 30 marciņām gan!
Fui, kada sūkstīšanās sanāca! Bet – pieredze paliek pieredze!
Visādi citādi lēnām no bezdarbības sāku domāt par dzīves parmaiņām. Nezinu kādas tās atkal būs, bet gan jau jūs par tām uzzināsiet!
Tagad atliek gaidīt piektdienu un skatīties kontā – kāda šeit ir samaksa par slimošanu.
_________________________________________________________________________________________________________________________________
Pēc nedēļas:
Par slimības laiku man maksā 75 mārciņas nedēļā. Tieši tikpat, cik saņemtu tad, ja būtu saaukstējies. Darba devējs pats iesaka vērsties pie juristiem lai piedzītu kompensāciju no uzņēmuma apdrošinātājiem. Dīvaini viņiem te viss.
Makšķerēšana un citas izklaides Anglijā
Nu, kā ir? Sagaidījāt?!
Strādājošam cilvēkam pieklājas arī atpūsties. Neesmu daudz dzirdējis, ka Anglijā maksātu par neko nedarīšanu, tādēļ nākas strādāt, bet – ja strādā, tad ir arī jaatpūšas. Angļi to dara visdažādākajos veidos – sākot ar čurāšanu uz Brīvības pieminekļa Latvijā, beidzot ar zivju ķeršanu ar āķiem bez atskabargām un tūlītēju laišanu vaļā.
Jau sen darba kolēģi solīja paņemt mani līdzi uz copi, bet tikai tagad laikam atzina par gana savējo esam lai pavadītu kopā arī brīvo laiku. No makšķerēšanas instrumentiem man līdzi vien tuvējos krūmos nogriežama kārklu vica un no Latvijas atvestais, mazais tūrista izdzīvošanas komplektiņš ar dažiem āķiem, bēdīgu auklu un smieklīgu pludiņu. Visu darba dienu pārējie kolēģi apsmej tos, kuri mani nolēmuši ņemt līdzi makšķerēt, sak – uzmanieties, austrumeiropieši, ja nevar apēst noķerto zivi, var ķerties pie jums pašiem un gardu muti apēst turpat uz vietas! No man zināmajiem angļiem (kuru ir daudz) neviens nezin vietu, kur varētu noķerto zivi paturēt, kaut vai par papildus samaksu. Daži ir dzirdējuši, ka kas tāds esot iespējams makšķerējot jūrā, bet dīķos tā legāli nevarot darīt. Par to, ka ir neizpratne – kadēļ tas vispār jādara, jo zivi taču varot apēst “Fish&Chips” iestādījumos, nerunāsim.
Pēc darba iebraucu pakaļ kolēģiem un dodamies uz netālu golfa laukumu, kurā ir arī karpu dīķis.
Mani makšķerēšanas piederumi tiek izsmieti un tiek piešķirta ĻOTI kvalitatīvs makšķerkāts ar Shimano spoli un MILZĪGA kaste ar pribambasiem. Lūru, kādu aprīkojumu pielietos spečuki un, man par pārsteigumu, visi uzliek slīdošo pludiņu, kuram pie pamatnes no abam pusēm divi viegli atsvariņi un tad āķis… izrādās, ka šeit karpu dīķos ēsma tiek peldināta pa virsu.
Uz āķa baltmaizes garoziņa. Un tas ir viss!
Es, savukārt, nolemju, ka ķeršu kā no bērnu dienām ierasts – ar ēsmu zem ūdens līmeņa. Kolēģi parausta plecus un nosaka, ka tā karpu noķert nevarot. Kādu brīdi sēžam ar vienādiem rezultātiem – pareizāk sakot – to neesamību, bet tad šie sāk vilkt laukā tādas uz 2-3kg Ko dara latvietis šādos gadījumos? Pareizi – izvelk no somas Bauskas alu un pacienā biedrus. Visi atzīst par gana labu esam un šausmās vēro, kā es savu ēsmu apslacinu ar alu. Pēc brīža pludiņš atdzīvojas un sāk lēkāt kā traks, bet maizes bumbuli safanojušās zivis pamanās nopluinīt pirms izvilkšanas. Nu, ko lai dara, ja nekad neesmu makšķerējos ar saliektu lāpāmadatu? Nu ir kārta angļiem izmēģināt alu uz savām garozām. Sāk nākt 3-4kg smagi kukaiņi. Kaut arī es pamanos izvilkt vien pāris neveiklus mazuļus, no kuriem viens vispār netīšām aizķērās aiz spuras, reputāciju izdevās nosargāt, jo kaut ko tādu neviens nekad šeit nebija darījis (pieticīgi noklusēju, ka es arī nē). Mājās braucot tieku cītīgi izprašņāts, ko vēl mēs lejam uz ēsmas. Stāstu visādas muļķības un knapi valdos vērojot, kā viens pat pieraksta. Tomātu sula, kefīrs un siera mērce bija cik necik ticamie paņēmieni Beigās tieku uzaicināts uz regulāru pasēdēšanu krogū, par kuru līdz šim nebiju pat dzirdējis. Nākamajā dienā angļi no citām maiņām nāk smelties makšķerēsanas gudrības, jo leģenda ir dzimusi
Beigās tieku uzaicināts uz regulāru pasēdēšanu krogū, par kuru līdz šim nebiju pat dzirdējis. Nākamajā dienā angļi no citām maiņām nāk smelties makšķerēsanas gudrības, jo leģenda ir dzimusiRunājot par citiem izklaides veidiem, tomēr šķiet, ka viņi ir vairāk mājās sēdētāji. Viens visu vasaru taisa koka grīdu pagalmā, cits būvē “shed” (būdiņa dārza instrumentu glabāšanai) vai taisa kādā istabā remontu. Tīri jocīgi, jo redzu, ka neviens no viņiem neņem arī visrsstundas, kas varētu liecināt par piesātinātu brīvā laika piepildījumu.
Pats pa to laiku turpinu regulāri braukāt uz “carboot sales” tirdziņiem, kur svaigā gaisā pētu iespējami vajadzīgās mantas. Vienā no tādām reizēm nopirku gleznu ar magoņu lauku. Glezna kā glezna, par kuru samaksāju 3 mārciņas. Atbraucot mājās aiz ziņkāres ielienu internetā papētīt ko par mākslinieku Benolt. Izrādās, ka viņā gleznas tiek uzpirktas par 350-600 mārciņām. Vietējā laikraksta pirmajā lapā ziņa, ka kāda kundze vasaras svētdienas tirdziņā nopirkusi vāzi par 1 mārciņu un izsolē tā pārdota par 36 000,-
Dīvaina tā Anglija, bet joprojām man tā patīk arvien vairāk!
Varbūt kādreiz vēl…
Grautiņi Anglijā
Sveiki!
Saņemu daudz jautājumu par to, kas te īsti notiek. Lielāko daļu paši noteikti jau esat redzējuši Youtube, ja nē, tad ierakstiet – riots.
Riot tulkojas kā sacelšanās vai dumpis. Patiesībā neko vairāk kā vandālismu šeit neredzu. Pusaudžu bandas salīdzinoši netraucēti laupa un demolē. Policija vēsā angļu mierā bakstās. Kā jau vecam mentam, man tomēr ir šāda tāda izpratne par masu nekārtību savaldīšanas teorijām. Šeit netiek pielietota neviena no klasiskajām apspiešanas metodēm. Reizēm ir sajūta, ka kāds ar gudru domu ir izplānojis maksimālus zaudējumus, kurus vēlāk varētu labot par nodokļu maksātāju naudu un pie viena pieprasīt papildus budžetu policijai. Kā lai savādāk uztver ziņu, ka tikai šodien – ceturtajā grautiņu dienā policijas vadība ar valdību apsvērusi iespēju lietot ūdens lielgabalus? Saskaņā ar 1886 aktu, visi vandālisma zaudējumi ir jāatlīdzina policijai – tātad nodokļu maksātājiem. Tas nozīmē, ka apdrošināšanas kompānijām ir garantēti līdzekļi šādām situācijām. No malas vērojot rodas sajūta, ka tad, ja nekas netiks darīts, ir liela iespēja ka sāksies vēl liekāks tracis. Visi pazīstamie angļi ir dusmīgi pa nopietnam. Galvenokārt tādēļ, ka atceltas nozīmīgas futbola spēles.
Mūsu mazo miestiņu pagaidām grautiņi nav skāruši, bet jāatzīst, ka tieši policija pamanās saniknot cilvēkus arī šeit. Kā lai savādāk izskaidro faktu, ka diennakts pārtikas lielveikalā pēkšņi tiek paziņots, ka jānoliek zemē groziņi un jādodas ārā bez iepirkumiem? Un tas notiek musulmaņu svētku Ramadan laikā, kad viņi ēd tikai naktīs! Strādnieki pēc vakara maiņas palika bez maizes kukuļa. Ko jūsuprāt var sagaidīt šādā gadījumā? Labi – var aizslēgt veikalu apkalpojot iekšā esošos un nelaižot jaunus… visi saprastu, bet šādi, kad jau esi apostījis dienišķo desu un siekalu dziedzeri jau šancē uz pilniem apgriezieniem – nebrīnītos, ja kāds ar ķieģeli ielaistu pa stikliem. Un tā tas parasti arī sākas.
Ziņās tiko stāsta, ka indieši un turki apvienojušies lai aizsargātu savus veikalus ar beisbolenēm un citiem sitamajiem. Šie kvartāli esot palikuši neskarti. Nezinu – kaut kā greizi te viss notiek… vai arī – baigi gudri.
Cerams, ka tas viss drīz beigsies un būs vajadzīgi strādnieki lai sakoptu un atjaunotu visu pirms Olimpiskajām spēlēm…
Paliekošā saite Komentāri ir izslēgtiGrautiņi Anglijā
Ķeksītis
Dzīve plūšt rāmi un mierīgi… ir iestājies tāds buržujisks miers. Darbā virsstundu pagaidām vairs nav un var baudīt 8 stundu darba dienas rāmo plūdumu. Naudas pietiek tieši tik lai dzīvotu bez īpašas knapināšanās. Visu, ko gribētos atļauties nevar, bet tā jau laikam būs vienmēr 🙂
Brīvdienas pavadīju laiskojoties, kā arī devos nelielā izbraucienā Birmingemas virzienā. Pa ceļam regulāri nācās apstāties lai pierakstītu karnevālu, festivālu, gadatirgu un citu pasākumu reklāmas lapiņās minētos datumus un pasta kodus. Var jau būt, ka miljons dažādu lapiņu uz laternu stabiem novērš autovadītāju uzmanību, bet tā ir viena no šejienes populārākajām informēšanas metodēm. Un neviens to arī necenšas apkarot, jo pēc pasākuma tie paši, kuri piestiprinājuši lapiņas, tās arī noņem. Tās netiek pielīmētas, bet gan piestiprinātas ar plastmasas savilcējiem kādus parasti izmanto būvniecībā. Gadījās arī apmeklēt neliela miestiņa “fete” pasākumu. Google un citi online tulkotāji to tulko kā “svinības”. Principā jau tie ir tādi kā pilsētas svētki mazā miestiņā, tikai ar galveno uzsvaru uz labdarību. Ieejas maksa – 1 mārciņa. Dažādu pašdarbnieku priekšnesumi un tirdziņš… visi ienākumi tikšot ziedoti kādam cēlam mērķim, kuru nenoskaidroju.Dažādas loterijas te ir īpaši cieņā: iesist futbola bumbu apaļā caurumā no 10 metru attāluma, oopirkt iesaiņotu pudeli par mārciņu un cerēt, ka tajā būs vīns nevis ūdens, šaut pa pudelēm vai atklāt kārtis mēģinot uzminēt katras nākamās stiprumu attiecībā pret iepriekšējo… nezinu, vai viņi maksā arī kadus nodokļus no ieņēmumiem, bet izskatās ka nē un ka tā tiešām ir tāda senlaicīga izklaide. Nopirku sev jaunas opīšu čības par 2 mārciņām un 4 cepumus par mārciņu. Ar to arī jutos sniedzis ieguldījumu nezināmā mērķa īstenošanai 🙂 Vasarā šādi pasākumi notiek visur. Ja ir vēlēšanās, tad var izklaidēties uz nebēdu.
Pamazām jāsāk domāt ko iDzīve plūšt rāmi un mierīgi… ir iestājies tāds buržujisks miers. Darbā virsstundu pagaidām vairs nav un var baudīt 8 stundu darba dienas rāmo plūdumu. Naudas pietiek tieši tik lai dzīvotu bez īpašas knapināšanās. Visu, ko gribētos atļauties nevar, bet tā jau laikam būs vienmēr 🙂
Brīvdienas pavadīju laiskojoties, kā arī devos nelielā izbraucienā Birmingemas virzienā. Pa ceļam regulāri nācās apstāties lai pierakstītu karnevālu, festivālu, gadatirgu un citu pasākumu reklāmas lapiņās minētos datumus un pasta kodus. Var jau būt, ka miljons dažādu lapiņu uz laternu stabiem novērš autovadītāju uzmanību, bet tā ir viena no šejienes populārākajām informēšanas metodēm. Un neviens to arī necenšas apkarot, jo pēc pasākuma tie paši, kuri piestiprinājuši lapiņas, tās arī noņem. Tās netiek pielīmētas, bet gan piestiprinātas ar plastmasas savilcējiem kādus parasti izmanto būvniecībā. Gadījās arī apmeklēt neliela miestiņa “fete” pasākumu. Google un citi online tulkotāji to tulko kā “svinības”. Principā jau tie ir tādi kā pilsētas svētki mazā miestiņā, tikai ar galveno uzsvaru uz labdarību. Ieejas maksa – 1 mārciņa. Dažādu pašdarbnieku priekšnesumi un tirdziņš… visi ienākumi tikšot ziedoti kādam cēlam mērķim, kuru nenoskaidroju.Dažādas loterijas te ir īpaši cieņā: iesist futbola bumbu apaļā caurumā no 10 metru attāluma, oopirkt iesaiņotu pudeli par mārciņu un cerēt, ka tajā būs vīns nevis ūdens, šaut pa pudelēm vai atklāt kārtis mēģinot uzminēt katras nākamās stiprumu attiecībā pret iepriekšējo… nezinu, vai viņi maksā arī kadus nodokļus no ieņēmumiem, bet izskatās ka nē un ka tā tiešām ir tāda senlaicīga izklaide. Nopirku sev jaunas opīšu čības par 2 mārciņām un 4 cepumus par mārciņu. Ar to arī jutos sniedzis ieguldījumu nezināmā mērķa īstenošanai 🙂 Vasarā šādi pasākumi notiek visur. Ja ir vēlēšanās, tad var izklaidēties uz nebēdu.
Pamazām jāsāk domāt ko iesākt ar Jāņu svinēšanu. 24. datumā man ir rīta maiņa, tādēļ nekāda diža svinēšana nesanāks, bet nedēļas nogalē gan plānojas latviešu pasākums Bostonā, Straumēnos un vēl dažās vietās. Joprojām neesmu izlēmis ko darīt… It kā jau vajadzētu mēģināt atrast sev kādu kompāniju ar ko priecāties par dzīvi, bet tusiņi vienalga joprojām nevilina.
dēļas nogalē gan plānojas latviešu pasākums Bostonā, Straumēnos un vēl dažās vietās. Joprojām neesmu izlēmis ko darīt… It kā jau vajadzētu mēģināt atrast sev kādu kompāniju ar ko priecāties par dzīvi, bet tusiņi vienalga joprojām nevilina.
Angļu miers
Jau apkaunējos par ilgo klusēšanu 🙂
Jebkurā jokā ir daļa joka un jebkuram sakāmvārdam ir savs pamats. Arī latviešiem ir savs “Lēnāk brauksi – tālāk tiksi”, bet neesam taču nekādi igauņi – mums nevajag tālāk! Mums vajag pirmajiem! 🙂 Bet žēl, ka neieklausamies un bieži sastrebjam karstu. Igauņi mums priekšā vienalga 🙂 Nezinu, vai lēnīgumam ir kas kopīgs ar “vēso angļu mieru” bet abos gadījumos steigas nav nekādas. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Paliekošā saite Komentāri ir izslēgtiAngļu miers
Viens rīts Anglijā
Labrīt!
Tas, kurš izdomāja ik nedēļu mainīt darba stundas ir bijis viens prātīgs pipars! 8 mēnešus nostrādāju rīta maiņās no 6.00 līdz 14.00 un biju dikti apmierināts. Tagad, kad katru otro nedēļu varu izgulēties un no rītiem doties nesteidzīgā pastaigā, esmu vēl vairāk sajūsmā! Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
Paliekošā saite Komentāri ir izslēgtiViens rīts Anglijā
Oskars Tutiņš 