Oskars Tutiņš

Aktuālākais notikums ir tas, ka darbā uz kājas uzkrita 140 kg smaga muca. Trāpīja pa celi un nu jau otro nedēļu esmu uz slimības lapas. Ārstēšanas jomā valda attieksme – pats sadzīs un, protams, ka paracetamols. Nu jau kļūst interesanti – vai vispār ir kāda slimība pret kuru to neizraksta?!

Tagad nevaru saprast – vai nu nedzīst vai paracetamols neiedarbojas (kā vienmēr) Kliboju šurpu turpu, mājās nosēdēt nespēju, bet daudz staigāt arī ne! Darba kolēģi kūda uz kompensācijas pieprasīšanu, jo tā bija tehniska kļūme un cita darbinieka nolaidības rezultāts, par kuru viennozīmīgi ir atbildīgs darba devējs. Jāpadomā, kas būtu labāk. Kompensāciju var pieprasīt 3 gadu laikā pēc negadījuma. Varbūt ļaut lai viņi par mani dikti rūpējas? Jebkurā gadījumā – strādātājs pagaidām neesmu.

 Tad nu atliek pēdējais prieciņš – pavizināties ar auto. Pēdējā laikā gan tajā ir iemeties kāds poltergeists – ik pa brīdim izšauj vienu drošinātāju. Pirmajā reizē, kad nezināju kas par vainu, biju mājupceļā no Londonas. Šeit ir tādi paši auto palīdzības klubi kā Latvijā LAMB un SOS, tikai saucas AA un RAC. Es godprātīgi maksāju 7 mārciņas mēnesī par drošības sajūtu, ka tad, ja kas uz ceļa atgadīsies, atbrauks superspeciālisti (kādi attēloti viņu reklāmās) ar kosmosa tehnoloģiju aprīkojumu (kāds aprakstīts viņu reklāmas žurnālos) un visu aši savedīs kārtībā, jo viņi salabojot 90% no automobiļiem turpat notikuma vietā (atkal no reklāmas). Sēžu M1 maģistrāles malā un mēģinu sazvanīt savus glābējus. Pirms tieku savienots, noklausos virkni norādījumu, kas jāievēro drošības apsvērumu dēļ. Pirmais – vēlams izkāpt no mašīnas un paiet no tas kādus 50 metrus un pārkāpt pari apmales barjerai. Nē – tas man nepatīk, jo ārā līst! Otrais – ja nevari izkāpt, tad jāpārvācas uz blakussēdētāja sēdekli un visiem jāpaliek piesprādzētiem. Ar to nav problēmu. Beidzot tieku savienots ar kundzīti, kura apsolās pēc iespējas drīzāk atsūtīt mašīnu. Pēc brīža parādās Highway Officer, kura neveiksmīgi grib mūs tomēr izdabūt laukā no mašīnas un pieprasa konkrētu laiku kad atbrauks AA, bet neko no tā visa nedabon. Pēc pusotras stundas piebrauc pelēks nošmurcis vilcējs. Ne miņas no koši dzeltenā superauto! Man paskaidro, ka mūs aizvilks līdz tuvākajam “services” (Stāvlaukums šosejas malā ar degvielas uzpildes staciju, veikalu un ātrajām ēstuvēm) un tur mēģinās tikt skaidrībā. Visas aktivitātes beidzas ar to, ka tiek iepūsts ēteris gaisa filtrā, mašīna ierēcas un apklust. Viņš secina, ka degvielas sūknis ir pagalam un ka mašīna jāvelk mājās. Tiesa – to darīšot kāds cits auto, kuru esot jāgaida. Zvanīšana uz AA nepalīdz, jo visi esot baigi “busy” un meistars noteikti zina ko dara. Kad iepīkstos par diagnostikas iekārtām no reklāmas un vēlmi sagaidīt tādu auto, saņemu vien izvairīgas atrunas. Gaidam stāvlaukumā vēl 3,5 stundas un beigās atbrauc tas pats nošņurkušais onkulītis ar to pašu auto. Nu jau sāku dusmoties, bet viņš paskaidro, ka lielākā daļa no AA recovery mašīnām ir vietējie apakšuzņēmēji, kuri saņemot tik niecīgu samaksu, ka nevar un negrib atļauties modernu tehniku un vienmēr dod priekšroku vietējiem klientiem. Tā tas noticis arī šoreiz. Vēlreiz prasu lai pārbauda vismaz drošinātājus, bet viņš tik krāmē manu šarānu uz sava vilcēja un pošas ceļā. Viskaitinošākais ir fakts, ka beigās tiešām vainīgs izrādījās drošinātājs! Protams, ka varēju raut visus laukā un mēģināt ko sariktēt, bet auto lietās nejūtos diži gudrs, pie kam drošinātājs vizuāli esot bijis ok un es to tāpat uz aci nebūtu varejis noteikt, bet ar mazmazītiņu aparātiņu no ebay par 30 marciņām gan!

Fui, kada sūkstīšanās sanāca! Bet – pieredze paliek pieredze!

Visādi citādi lēnām no bezdarbības sāku domāt par dzīves parmaiņām. Nezinu kādas tās atkal būs, bet gan jau jūs par tām uzzināsiet!

Tagad atliek gaidīt piektdienu un skatīties kontā – kāda šeit ir samaksa par slimošanu.

_________________________________________________________________________________________________________________________________