Un tagad – par latviešiem…
Desmit mēneši ir gana pietiekošs laiks lai veiktu novērojumus un ļautu izdarīt puslīdz objektīvus secinājumus. Tiesa – tas vienalga neizslēdz iespēju dabūt pa kaklu, ja ko uzrakstīšu ne tā 
Ilgi briedu dienasgrāmatas ierakstam par latviešiem ārzemēs un nepārtraukti to atliku cerībā atrast vēl ko pozitīvu. Joprojām nepretendēju uz vienīgo un absolūto patiesību un viss aprakstītais ir tikai mans subjektīvais viedoklis un secinājumi.
Dzīvoju pilsētiņā, kur, visticamāk, latvieši ir otra lielākā Austrumeiropas viesstrādnieku kopiena pēc poļiem. Veikalos un uz ielas latviešu valodu dzird ļoti bieži un jauniebraucējiem bieži vien ir šoks, ka te nemaz nav kā “īstās ārzemēs”, kur vari izrunāties, strīdēties, bļaustīties vai citādi izpildīties pārliecībā, ka neviens apkārt tevis teikto tāpat nesaprot. Tieši šī iemesla dēļ visbiežāk esmu spiests pamanīt skaļāko un uzkrītošāko tautiešu daļu. Piemēram – bibliotēkā, kur apmēram 20 datori novietoti gar telpas divām sienām, latviešu sasaukšanās un klaigāšana par to “kādu tā govs ielikusi sev profila bildi draugos” vai ko nu kurš izdarītu ar ekrānā redzamo “zaķi” izraisa ko līdzīgu riebuma un žēluma krustojumam. Jā – gadās, ka sabļaustās arī babaji un poļi, bet tad man traucē tikai troksnis nevis sacītā saturs. Pilnīgi noteikti ir daudz vairāk latviešu, kas klusi sēž un sarkst, bet tos jau nepamana. Aizrādīšana līdz tikpat daudz cik jauniešu kaunināšana par uzvedību Rīgas tramvajā. Vienīgais labums, ka angļiem vienalga esam poļi. Visi ir poļi. Nu jau pazīstu pietiekoši daudz angļu, kuriem parasti vaicāju vai tie saskata kādu atšķirību darba tikuma vai uzvedības ziņā starp latviešiem un poļiem. Diemžēl nē. Bet, varbūt par laimi nē?
Viens no, manuprāt, lielākajiem jebkuras emigrantu kopienas kreņķiem ir tas, ka šeit juku jukām ir mežstrādnieki no Ludzas, skolotājas no Madonas, traktoristi no Jelgavas, grāmatvedes no Rīgas, celtnieki no Liepājas utt. Pēc aptuveniem aprēķiniem mūsu miestā ir ap 350 latviešu un atšķirība dzīves uztveres, vērtību, prioritāšu un galu galā – aizbraukšanas iemeslu ziņā ir liela. Labi – daļa ir piedzīvojumu meklētāji, bet lielāka daļa vienkārši strādā un pelna naudu. Liela daļa plāno kaut kad atgriezties.
Latvieši kā komūna šeit nav vienota un varbūt tai nemaz tādai nav jābūt. Katram ir savs paziņu un draugu loks, kura ietvaros arī tiek pavadīts brīvais laiks. 10 mēnešu laikā esmu piedzīvojis 4 mēģinājumus noorganizēt kopīgu tusiņu, no kuriem vienu ierosināju es pats. Pilnīgi noteikti nav nekādas atšķirības starp pasākuma organizēšanu Burtonā vai Bauskā. Nepietiek ar “Sanāksim kopā, jo esam latvieši!” Ja kāds noorganizēs ko ievērības cienīgu izklaidei, tad tauta saradīsies un par to pat samaksās. Protams, ka arī izklaidēsies tā, lai ir ko atcerēties. Nedaudz bēdīgāk ir ar ģimeņu pasākumiem, kuros alkohols ir otrajā vietā. Nav pat nojausmas ko būtu jāsarīko lai sapulcinātu kopā radošo un pieklājīgo latviešu daļu. Un atkal – varbūt nemaz nevajag. Šeit cilvēki beidzot ir tikuši pie samērā plānojamas rītdienas, atbrīvojušies no kreņķiem par primārajām vajadzībām un mierīgi bauda dzīves ritmu. Varbūt, ka vienkārši nav pienācis laiks un pēc gadiem kultūras dzīve izveidosies pati no sevis. Pagaidām vienkārši draudzējamies ģimenēm. Arī mēs pavadam brīvdienas ar 3-4 kaimiņiem, ar daļu sveicinamies, bet no pārējiem ikdienā izvairamies.
Rezultātā esmu uzrakstījis ko pilnīgi savādāku kā iesākumā biju domājis Nav jau nemaz tik slikti!
Oskars Tutiņš 