Oskars Tutiņš

Pēdējās divas nedēļas biju atvaļinājumā, kuru izbaudīju no sirds. Pirmo nedēļu pie manis ciemojās mīļā māsīca ar vīru, kad izbraukājām Velsu, kur man pagaidām patīk vislabāk. Kalni, aitas, aizsprosti un kafija ar svaigi ceptām maizītēm nevienam nezināmā kalnu pilsētiņā Rhayader, spocīgā velsiešu valoda un atkal kalni… piedzīvojumu bija daudz, bet pēdējā laikā atceros viena gudrā vārdus – Par laimīgajiem mirkļiem nevajag stāstīt, jo pēc tam tu atcerēsies savu stāstu nevis pašus mirkļus. Pamazām pumpēju albūmā sabildētās ainavas.

Otrajā nedēļā atbrauca mani jaunākie bērni ar mammu un viņas jauno ģimeni. Atkal fantastiski pavadīts laiks, Velsa, Birmingema, Lichfield un vietējie tirdziņi. Paldies Dievam, laiks visu atvaļinājumu bija saulains un jauks, tādēļ beidzot varu teikt, ka esmu izbaudījis tiešām fantastisku atvaļinājumu.

Rīt dodos uz darbu, kur, visticamāk, tikšu ielikts apgūt jaunu procesu – tablešu presēšanu. Jauni aparāti, jauni kolēģi – nevaru vien sagaidīt!

Kas tad vēl man jauns? Nomainīju savu mazo, zaļo Vauxhall Corsa pret lielu, pelēkzilu VW Sharan. Apdrošināšanas izmaksas dubultīgas, ceļu nodoklis arī, toties 6 pasažieru vietas vai arī paliels kravas nodalījums… varēšu vadāt cilvēkus uz darbu un visādi citādi piepelnīties. Bez šīs auto maiņas ceļojumi ar mīļajiem nebūtu iespējami, jo pēdējo nedēļu bijām septiņi! Nu, labi – Kristapam bija jāstrādā (viņš skolas brīvlaikā loka bleķus uz preses, pie kuras es nostāvēju pirmos 8 mēnešus) Un vispār –  Kristaps ir uzsācis savu patstāvīgo dzīvi un noīrējis pats savu istabu netālu no manis. Šobrīd dzīvojam mājā 4 vīri un cenšamies netaisīt bardaku

Turpmākie plāni visai vienkārši – strādāt, turpināt mācības un censties tikt atpakaļ uz finansiālās strīpas.

Pēdējā laikā ļaujos dzīvei – lai tā mani nes un lai viss Dieva rokās!

Piedodiet par skopajiem ierakstiem un samierinieties ar domu, ka esmu mainījies!

Varbūt vēl kādreiz kaut ko.